Omārs Haijāms ir viens no tiem cilvēkiem, kuru nav iespējams ielikt vienā vienkāršā plauktā. Viņš nebija tikai dzejnieks. Viņš nebija tikai zinātnieks. Viņš nebija tikai filozofs. Viņš bija cilvēks, kurš prata skatīties gan debesīs, gan cilvēka dvēselē — un abās vietās ieraudzīt vienu un to pašu noslēpumu.
Viņa pilnais vārds bija Gijāss ad-Dīns Abū al-Fatḥs Omārs ibn Ibrāhīms Haijāms Nišāpūrī. Mūsdienās viņu pazīstam vienkāršāk — kā Omāru Haijāmu. Viņš dzimis 1048. gadā Nišāpūrā, Persijā, tagadējās Irānas teritorijā, un miris turpat 1131. gadā. Savā laikā viņš bija pazīstams kā matemātiķis, astronoms un domātājs, bet Rietumu pasaulē viņa vārdu īpaši slavenu padarīja četrrindes jeb rubaji, vēlāk plaši pazīstamas ar nosaukumu “Rubajāt”.
Interesanti, ka Haijāms savā dzīves laikā, iespējams, nebija slavens galvenokārt kā dzejnieks. Viņa zinātniskais darbs bija ļoti nozīmīgs. Viņš nodarbojās ar matemātiku, ģeometriju un astronomiju, pētīja kubiskos vienādojumus un piedalījās kalendāra reformas darbā. Tas ir svarīgi, jo bieži mēs viņu uztveram tikai kā romantisku, mazliet skumju dzejnieku ar vīna kausu rokā. Bet patiesībā viņš bija precīzs prāts. Cilvēks, kurš spēja domāt matemātiski un vienlaikus dzejiski. Viņš redzēja pasauli gan kā aprēķinu, gan kā brīnumu.
Varbūt tieši tāpēc viņa dzeja tik ļoti iedarbojas. Tajā nav tukšas sentimentalitātes. Tajā ir cilvēks, kurš saprot pasaules likumsakarības, bet tomēr jūt, ka ar prātu vien nepietiek. Var aprēķināt zvaigžņu kustību, bet nevar līdz galam izskaidrot, kāpēc cilvēks piedzimst, mīl, cieš, meklē jēgu un aiziet.
Haijāma četrrindes bieži runā par dzīves īsumu. Par to, ka cilvēks daudz plāno, daudz baidās, daudz nožēlo, bet dzīve pa to laiku notiek. Viņš atgādina: vakardiena vairs nav mūsu rokās, rītdiena vēl nav mūsu rokās, un vienīgais, kas mums patiešām ir, ir šis brīdis.
Šī doma izklausās ļoti mūsdienīga. Mēs dzīvojam laikā, kur cilvēks nepārtraukti steidzas. Viņš krāj uz nākotni, satraucas par nākotni, mēģina paredzēt nākotni, salīdzina sevi ar citiem un atliek dzīvošanu uz vēlāku laiku. Haijāms šajā ziņā ir kā kluss, bet ass atgādinājums: nepazaudē savu dzīvi, domājot par dzīvi.
Viņa dzejā bieži parādās vīns, mīlestība, ķermeņa tuvums un dzīves baudīšana. Taču būtu pārāk vienkārši to uztvert tikai burtiski. Persiešu un sūfiju dzejas tradīcijā šādi tēli bieži darbojas vairākos slāņos. Vīns ne vienmēr ir vīns. Mīļotais ne vienmēr ir tikai cilvēks. Skūpsts ne vienmēr ir tikai skūpsts. Un arī ķermeniska tuvība ne vienmēr runā tikai par ķermeni.
Haijāma dzejai ir vairāki plīvuri. Pirmajā lasījumā tā var šķist kā aicinājums baudīt dzīvi: dzert, mīlēt, priecāties, jo rītdiena nav apsolīta. Otrajā lasījumā tajā parādās filozofisks jautājums par cilvēka īso laiku pasaulē. Trešajā — garīgs nemiers, ilgas pēc absolūtā, vēlme izlauzties cauri ikdienas prāta ierobežojumiem. Tieši tāpēc viņa dzeja ir tik dzīva: tā nepasaka visu vienā nozīmē.
Kad Haijāma dzejā parādās vīns, tas var būt gan dzīves prieka simbols, gan garīgas ekstāzes zīme, gan cilvēka vēlme uz mirkli izkāpt ārpus baiļu un kontroles pasaules. Kad parādās mīlestība vai seksuāla tuvība, tā ne vienmēr ir tikai erotika. Tā var būt ilgošanās pēc saplūšanas — ar mīļoto, ar dzīvi, ar Dievu, ar pašu esamības noslēpumu. Šajā dzejā ķermeniskais un garīgais nav stingri nodalīti. Tie pārklājas.
Tāpēc Haijāmu ir grūti lasīt vienā līmenī. Viņu var uztvert kā dzīves baudītāju, bet tas būs tikai viens plīvurs. Viņu var uztvert kā skeptiķi, kurš apšauba reliģiskas dogmas, bet arī tas būs tikai viens plīvurs. Viņu var lasīt kā mistiķi, kurš caur vīna, mīlas un mirkļa tēliem runā par dziļāku brīvību. Iespējams, viņš ir visi šie tēli reizē — un tieši tāpēc viņu nevar līdz galam noķert.
Un te slēpjas Haijāma spēks: viņu nevar pilnībā piesavināties viena interpretācija. Vienam viņš būs dzīves baudītājs. Otram — mistiķis. Trešajam — skeptiķis. Ceturtajam — zinātnieks, kurš dzejā runā par to, ko zinātne nevar izmērīt. Varbūt viņš bija mazliet no visa.
Haijāms neizklausās pēc cilvēka, kurš gribētu mūs pārliecināt ar skaļām atbildēm. Drīzāk viņš uzdod jautājumus, kas paliek cilvēkā. Kas mēs esam? Kāpēc esam šeit? Vai liktenis jau ir uzrakstīts? Vai ir jēga nožēlot pagātni? Vai ir jēga baidīties no nāves? Kā dzīvot, ja nezinām, cik daudz laika mums dots?
Šie jautājumi nav novecojuši. Tie ir tikpat dzīvi šodien kā pirms gandrīz tūkstoš gadiem.
Viens no iemesliem, kāpēc Haijāms kļuva tik slavens ārpus Persijas, bija Edvarda Ficdžeralda 1859. gadā publicētā “Rubáiyát of Omar Khayyám” versija angļu valodā. Tā nebija tikai tieša, precīza tulkošana mūsdienu akadēmiskā nozīmē; Ficdžeralds Haijāma tēlu arī literāri pārveidoja, radot darbu, kas ļoti spēcīgi ietekmēja Rietumu lasītājus.
Tāpēc, runājot par Haijāmu, jābūt uzmanīgiem. Daļa no “Haijāma”, kuru pazīstam Rietumos, ir arī tulkojumu, interpretāciju un kultūras romantizēšanas rezultāts. Ar Haijāmu saistītās dzejas korpuss ir sarežģīts: viņam piedēvētas daudzas četrrindes, un ne vienmēr ir pilnīgi droši, kuras no tām tiešām ir viņa.
Bet varbūt tas pat nav pats svarīgākais lasītājam. Jo Haijāma balss — vai vismaz tradīcija, kas izveidojusies ap viņa vārdu — joprojām runā ar mums ļoti tieši. Tā saka: dzīve ir īsa. Nesarežģī to vairāk, nekā nepieciešams. Nepavadi visu mūžu bailēs no tā, ko nevari kontrolēt. Neiznieko šodienu, dzīvojot tikai vakardienā vai rītdienā.
Tajā ir kaut kas ļoti tuvs apzinātībai. Būt šeit. Nevis naivi ignorēt nāvi, bet tieši otrādi — atcerēties, ka dzīve ir ierobežota, un tāpēc kļūst vērtīga. Nevis bēgt no jautājumiem, bet neļaut tiem nospiest spēju dzīvot. Nevis gaidīt ideālus apstākļus, bet pamanīt to, kas jau ir: sarunu, draugu, mīlestību, maizi uz galda, pavasara gaismu, klusumu pēc garas dienas.
Haijāma gudrība nav tajā, ka viņš dod vienkāršas atbildes. Viņa gudrība ir tajā, ka viņš atļauj cilvēkam būt cilvēkam. Šaubīties. Priecāties. Baidīties. Mīlēt. Domāt. Nogurt no lieliem jautājumiem un tomēr pacelt acis uz debesīm.
Viņš bija cilvēks starp divām pasaulēm: zinātnes precizitāti un dzejas nenoteiktību. Varbūt tieši tāpēc viņš joprojām ir tik dzīvs. Jo arī mēs dzīvojam starp tām pašām pasaulēm. Mēs gribam skaidrību, bet sastopam noslēpumu. Mēs gribam kontroli, bet dzīve paliek neparedzama. Mēs gribam mūžību, bet mums ir tikai mirklis.
Un Haijāms it kā saka: tad vismaz nepalaid garām šo mirkli.
Ne visu vajag atrisināt. Ne visu vajag saprast. Dažreiz pietiek apsēsties, ievilkt elpu, paskatīties uz cilvēku sev blakus un atcerēties, ka arī šis brīdis reiz kļūs par pagātni.
Varbūt tieši tāpēc Omārs Haijāms nav tikai sens persiešu dzejnieks. Viņš ir atgādinājums par dzīves trauslumu un skaistumu. Par to, ka gudrība nav tikai zināt vairāk. Dažreiz gudrība ir dzīvot vieglāk.
Un šī doma, šķiet, nenoveco.
