Latvijā saulgrieži nav tikai datums kalendārā. Tie ir īpašs brīdis, kad daba ir pilnbriedā, gaisma turas visilgāk, zāles smaržo visspēcīgāk, uguns kļūst par centru, un cilvēks uz mirkli atceras, ka viņš nav atdalīts no zemes, debesīm, ritma un gadalaikiem.
Līgo un Jāņu laiks bieži tiek saistīts ar dziesmām, vainagiem, ugunskuru, alu, sieru, rasu, papardes ziedu un būšanu kopā. Tas viss ir skaisti un ļoti dzīvi. Taču aiz ārējām tradīcijām slēpjas vēl dziļāka iespēja — saulgrieži var kļūt par apzinātības praksi.
Nevis tādu apzinātību, kas sēž istabā uz spilvena un cenšas nedomāt. Bet tādu, kas stāv basām kājām zālē, klausās sienāžos, jūt dūmu smaržu matos, dzird dziesmu kaut kur aiz kokiem un saprot: šis mirklis ir dzīvs.
Saulgrieži pēc savas būtības ir robežpunkts. Gaisma sasniedz savu augstāko punktu, un pēc tam dienas pamazām sāk kļūt īsākas. Dabā viss vēl zied, smaržo un aug, bet jau pašā pilnbriedā ir klusa norāde uz pārmaiņām. Tieši tas padara šo laiku tik spēcīgu. Tas atgādina, ka dzīve nav stāvoša. Tā ir ritms. Pieaugšana un norimšana. Ieelpa un izelpa. Uguns un pelni. Zieds un sēkla.
Mūsdienu cilvēks bieži dzīvo ārpus ritma. Darbs ne vienmēr seko gadalaikiem. Telefons neprot atšķirt vakaru no rīta. Pienākumi turpinās arī tad, kad ķermenis gribētu palēnināties. Saulgrieži ir iespēja atgriezties pie senāka ritma — nevis romantiski bēgt pagātnē, bet sajust, ka ķermenis joprojām saprot dabu.
Apzinātība Līgo vakarā var sākties ļoti vienkārši: ar pamanīšanu. Nevis tikai “svinēt”, bet pamanīt, ko tieši svinam. Pamanīt gaismu. Pamanīt smaržas. Pamanīt cilvēkus sev blakus. Pamanīt, kā ķermenis jūtas pēc garas dienas. Pamanīt, vai mēs esam klāt svētkos vai tikai skrienam cauri tradīcijām kā vēl vienam pienākumam.
Jo arī svētki var kļūt par stresu. Vajag visu sagatavot, nopirkt, aizvest, uzcept, sakārtot, izskatīties labi, būt labā garastāvoklī, satikt visus, nenokavēt neko. Un pēkšņi Jāņi, kas pēc būtības ir par dzīves svinēšanu, kļūst par vēl vienu projektu. Apzinātība palīdz apstāties un pajautāt: vai es tiešām piedalos šajā vakarā, vai tikai mēģinu visu izdarīt pareizi?
Līgo dziesmas pašas par sevi ir apzinātības forma. Dziedot cilvēks elpo dziļāk, pieskaņojas citiem, ieiet ritmā, atkārto vārdus, kas nes senāku atmiņu nekā ikdienas sarunas. Dziesma izved ārā no galvas. Tā nav tikai priekšnesums. Tā ir kopīga elpa. Varbūt tieši tāpēc dziedāšana pie ugunskura tik spēcīgi satuvina cilvēkus — uz brīdi pazūd vajadzība visu izskaidrot, un paliek balss, ritms un klātbūtne.
Ugunskurs ir vēl viens saulgriežu centrs. Cilvēki skatās ugunī jau tūkstošiem gadu, un uguns joprojām dara kaut ko ar prātu. Tā piesaista skatienu, nomierina domas, liek klusēt bez neveiklības. Pie uguns var sēdēt kopā un nerunāt, un tomēr just tuvumu. Apzināta uguns vērošana var būt ļoti vienkārša prakse: skatīties liesmās, pamanīt krāsas, dzirdēt sprakšķus, just siltumu uz sejas, pamanīt, kā domas kļūst lēnākas.
Varbūt ugunskurs Līgo vakarā nav tikai dekorācija. Varbūt tas ir atgādinājums, ka cilvēkam vajag centru. Kaut ko dzīvu, ap ko sapulcēties. Kaut ko, kas izgaismo tumsu, bet arī prasa cieņu.
Arī vainaga pīšana var kļūt par meditāciju. Rokas paņem zāli, ziedu, lapu. Acis sāk atšķirt nianses. Smarža kļūst tuvāka. Temps palēninās. Nav jāsteidzas. Katrs augs ieņem savu vietu. Tajā ir kaut kas ļoti dziedinošs — cilvēks, kurš visu dienu pieskāries ekrānam, pēkšņi pieskaras dzīviem augiem. Un ķermenis to atpazīst.
Vainags nav tikai rotājums. Tas ir aplis. Veseluma, ritma un piederības zīme. Uzliekot vainagu, cilvēks it kā uzliek sev galvā vasaras pilnbriedu. Tas var izklausīties poētiski, bet tieši tādas lietas cilvēkam vajag. Ne tikai informāciju. Simbolus. Sajūtas. Rituālus, kas palīdz atcerēties, ka dzīve ir vairāk nekā ikdienas saraksti.
Jāņu rīts ar rasu ir viens no skaistākajiem apzinātības brīžiem. Ja izdodas sagaidīt saullēktu, nav vajadzīgs daudz. Pietiek iziet ārā, sajust vēsumu, paskatīties, kā gaisma lēnām maina ainavu, un varbūt basām kājām ieiet rasā. Rasas aukstums ļoti ātri atgriež ķermenī. Tur vairs nav daudz vietas domām. Ir tikai zāle, āda, rīts un elpa.
Šī ir viena no dziļākajām apzinātības mācībām: ķermenis vienmēr dzīvo tagadnē. Prāts var skriet uz vakardienu un rītdienu, bet pēdas rasā ir šeit. Plaukstas pie uguns ir šeit. Balss dziesmā ir šeit. Elpa meža malā ir šeit.
Saulgrieži var arī palīdzēt paskatīties uz savu dzīvi. Tā kā tas ir gaismas pilnbrieda laiks, var sev pajautāt: kas manā dzīvē šobrīd ir izaudzis? Kas ir nobriedis? Par ko varu būt pateicīgs? Kas manī zied? Un vienlaikus: ko ir laiks palaist? Kas ir pāraudzis sevi? Kur es turu pārāk daudz spriedzes? Kur man vajag ļaut kaut kam dabiski mainīties?
Šie jautājumi nav jāuzdod smagi. Tos var paņemt līdzi pastaigā. Pie ugunskura. Jāņu rīta klusumā. Tie nav eksāmens. Tie ir veids, kā svētkus padarīt ne tikai ārējus, bet arī iekšējus.
Svarīgi arī nepadarīt apzinātību par vēl vienu pareizības formu. Līgo nav jānosvin “garīgi perfekti”. Drīkst smieties. Drīkst ēst sieru. Drīkst dziedāt šķībi. Drīkst nogurt. Drīkst aiziet gulēt agrāk. Drīkst nebūt ekstātiski laimīgam. Apzinātība nav īpaša seja un mierīgs tonis. Tā ir godīga klātbūtne tajā, kas patiesībā notiek.
Ja ir prieks — būt ar prieku.
Ja ir nogurums — pamanīt nogurumu.
Ja ir vientulība — nenoslaucīt to malā.
Ja ir pateicība — ļaut tai izplesties.
Ja ir skumjas — saprast, ka arī tās drīkst sēdēt pie ugunskura.
Jo saulgrieži nav tikai par jautrību. Tie ir par pilnību. Un pilnība ietver visu — gaismu un ēnu, dziesmu un klusumu, satikšanos un ilgas, uguni un pelnus.
Latviskajā pasaules izjūtā daba nav tikai fons. Tā ir sarunas biedrs. Koks, zāle, saule, upe, vējš — tas viss nav vienkārši “ārā”. Tas ir dzīves audums, kurā cilvēks pats ir ieausts. Apzinātība saulgriežos nozīmē atkal sajust šo piederību. Nevis kā ideju, bet kā tiešu pieredzi.
Varbūt tāpēc Līgo un Jāņi joprojām turas tik spēcīgi. Pat cilvēki, kuri ikdienā nav īpaši saistīti ar tradīcijām, šajā laikā jūt, ka vajag izbraukt ārpus pilsētas, iekurt uguni, uzlikt vainagu, satikt draugus, dzirdēt dziesmas, palikt nomodā ilgāk nekā parasti. Kaut kas ķermenī atceras.
Un varbūt apzinātība ir tieši šī atcerēšanās.
Atcerēties, ka neesam tikai darbs.
Atcerēties, ka ķermenim vajag zemi.
Atcerēties, ka balsij vajag dziesmu.
Atcerēties, ka tumsu nevar izdzēst, bet to var izgaismot.
Atcerēties, ka viss zied tikai kādu brīdi.
Saulgriežu gudrība nav sarežģīta. Tā ir ļoti vienkārša un tāpēc grūti noturama: esi klāt. Pie uguns. Pie cilvēkiem. Pie dabas. Pie savas elpas. Pie tā, kas šovakar ir dzīvs.
Jo gaisma nestāv uz vietas. Tā sasniedz virsotni un sāk mainīties. Tāpat arī mēs. Tāpēc šis vakars nav tikai svētki. Tas ir atgādinājums.
Dzīve notiek tagad.
Un būtu žēl to palaist garām, stāvot pašam savā prātā, kamēr zāle smaržo, uguns deg un kaut kur tālumā kāds dzied: līgo.
