Cilvēks ļoti bieži dzīvo ar vienu klusu cerību: kaut kā izvairīties no sāpēm. Nesajust vilšanos. Nepiedzīvot zaudējumu. Nekļūdīties. Nenovecot. Neslimot. Netikt atraidītam. Nepazaudēt to, ko mīl. Mēs gribētu dzīvi, kurā viss nepatīkamais tiek apiets pa sānu taku.
Bet tieši šī vēlme izvairīties no sāpēm bieži rada vēl vairāk ciešanu.
Budas mācības sākas ļoti tieši. Viņš nesāk ar solījumu, ka dzīve būs vienkārša. Viņš nesaka: “Domā pozitīvi, un viss būs labi.” Viņš saka kaut ko daudz neērtāku un patiesāku: dzīvē ir ciešanas. Ir neapmierinātība. Ir zaudējumi. Ir pārmaiņas. Ir slimība, vecums, nāve, šķiršanās no patīkamā un sastapšanās ar nepatīkamo.
Tas var izklausīties drūmi, bet patiesībā tajā ir liela brīvība. Jo Buda neaicina cilvēku kļūt pesimistiskam. Viņš aicina pārstāt melot sev.
Mēs ciešam ne tikai tāpēc, ka dzīvē ir sāpes. Mēs ciešam arī tāpēc, ka domājam, ka sāpēm nevajadzētu būt. Ka kaut kas ir nogājis greizi tikai tāpēc, ka ir grūti. Ka dzīvei būtu jābūt tikai patīkamai, drošai un kontrolējamai. Un, kad tā nav, mēs sākam karot ar realitāti.
Šis karš ar realitāti ir viens no lielākajiem ciešanu avotiem.
Sāpes pašas par sevi reizēm ir neizbēgamas. Cilvēks saslimst. Attiecības beidzas. Kāds nomirst. Ķermenis noveco. Darbs neizdodas. Kāds mūs nesaprot. Kaut kas, kam ļoti ticējām, sabrūk. Tā ir dzīve. Bet tad nāk otrs slānis: “Tā nedrīkstēja notikt.” “Es to neizturēšu.” “Kāpēc tieši man?” “Man nekad vairs nebūs labi.” “Es nedrīkstu tā justies.”
Šis otrais slānis bieži sāp vairāk nekā pats notikums.
Budismā tam ir ļoti trāpīga līdzība par divām bultām. Pirmā bulta ir sāpes, ko dzīve mums iedur. Tā var būt fiziska, emocionāla vai eksistenciāla. Otrā bulta ir mūsu reakcija uz šīm sāpēm: pretestība, dusmas, bailes, vainošana, sevis žēlošana, mēģinājums aizbēgt, vēlme, lai viss būtu citādi. Pirmo bultu mēs ne vienmēr varam novērst. Otro bieži vien izšaujam paši.
Tas nenozīmē, ka cilvēks ir vainīgs pie savām sāpēm. Tas nozīmē, ka mums ir iespēja ieraudzīt, kur mēs ciešanas pastiprinām.
Izvairīšanās sākumā šķiet saprātīga. Ja kaut kas sāp, mēs gribam to nejust. Tāpēc novēršamies, strādājam par daudz, ēdam par daudz, dzeram, skrienam, pērkam, skatāmies ekrānos, tēlojam, ka viss kārtībā, vai cenšamies kļūt “garīgi” tik ļoti, lai vairs nebūtu jābūt ievainojamiem. Bet neizjustas sāpes nepazūd. Tās tikai maina formu.
Tās kļūst par saspringtu ķermeni. Par aizkaitināmību. Par nespēju uzticēties. Par cinismu. Par tukšumu. Par pastāvīgu vajadzību kaut ko kontrolēt. Par bailēm apstāties klusumā, jo klusumā varētu parādīties tas, no kā visu laiku bēgam.
Jo vairāk mēs bēgam no sāpēm, jo vairāk dzīve sāk sarauties. Mēs izvairāmies ne tikai no tā, kas sāp, bet arī no tā, kas varētu mūs atvērt. Mēs neiemīlamies, lai netiktu ievainoti. Neriskējam, lai nekļūdītos. Nesakām patiesību, lai nezaudētu mieru. Neļaujam sev just prieku, jo baidāmies, ka tas beigsies.
Tā cilvēks mēģina pasargāt sevi no ciešanām, bet beigās pasargā sevi arī no dzīves.
Budas ceļš nav bēgšana no sāpēm. Tas ir veids, kā iemācīties tās satikt ar skaidrību. Nevis dramatizēt. Nevis apspiest. Nevis padarīt par identitāti. Bet redzēt: šeit ir sāpes. Šeit ir bailes. Šeit ir zaudējums. Šeit ir pieķeršanās. Šeit ir pretestība.
Šāda redzēšana jau pati par sevi maina attiecības ar ciešanām. Ja cilvēks var pateikt: “Man sāp,” viņš vairs nav pilnībā sāpes. Ir daļa, kas jūt, un ir daļa, kas redz. Šajā redzēšanā parādās telpa.
Apzinātība nav anestēzija. Tā nepadara dzīvi nejūtīgu. Tieši otrādi — tā palīdz just precīzāk. Cilvēks sāk atšķirt pašu sāpi no stāsta par sāpi. Sāpe var būt: “Man ir skumji.” Stāsts var būt: “Es vienmēr palikšu viens.” Sāpe var būt: “Mani atraidīja.” Stāsts var būt: “Es neesmu mīlestības vērts.” Sāpe var būt: “Es novecoju.” Stāsts var būt: “Mana dzīve zaudē vērtību.”
Stāsti bieži ir tie, kas mūs iesloga.
Buda nerunāja par ciešanām, lai cilvēkus nobiedētu. Viņš runāja par tām, jo gribēja parādīt izeju. Ja ciešanas rodas no pieķeršanās, neziņas un pretestības, tad brīvība sākas ar redzēšanu. Ar spēju pamanīt, kā prāts pieķeras tam, kas mainās, un dusmojas, ka tas mainās. Kā mēs gribam noturēt jaunību, attiecības, statusu, sajūtu, cilvēku, paštēlu. Kā gribam, lai patīkamais paliek un nepatīkamais pazūd.
Bet viss mainās. Tieši šī patiesība ir gan sāpīga, gan atbrīvojoša.
Ja mēs pretojamies pārmaiņām, mēs ciešam divreiz. Ja redzam, ka pārmaiņas ir dzīves daba, mēs varam sākt dzīvot maigāk. Mīlēt bez ilūzijas, ka kaut kas pieder mūžīgi. Priecāties, zinot, ka prieks ir mirklīgs. Skumt, nebaidoties, ka skumjas mūs iznīcinās. Atlaist to, kas jau ir aizgājis, nevis turēt rokās tikai ēnu.
Tas nenozīmē vienaldzību. Budas miers nav aukstums. Tas nav “man vienalga”. Tas ir dziļāks miers, kas rodas, kad cilvēks pārstāj visu laiku prasīt no dzīves neiespējamo. Kad viņš pārstāj uzskatīt, ka viss, ko mīl, nedrīkst mainīties. Kad viņš saprot, ka pieķeršanās nav tas pats, kas mīlestība.
Pieķeršanās saka: “Esi tāds, kā man vajag, lai es justos droši.”
Mīlestība saka: “Es tevi redzu, zinu, ka tu mainies, un tomēr mana sirds ir atvērta.”
Tieši tāpēc izvairīšanās no sāpēm rada vēl vairāk sāpju. Jo izvairīšanās balstās uz domu, ka dzīvei jābūt kontrolējamai. Bet dzīve nav kontrolējama. Tā ir dzīva. Tā plūst. Tā dod un ņem. Tā atver un aizver. Tā dzemdē un izšķīdina.
Mēs nevaram uzvarēt dzīvi, mēģinot no tās paslēpties.
Varam tikai iemācīties būt klātesoši tajā, kas ir.
Kad cilvēks pārstāj bēgt no sāpēm, viņš ne vienmēr uzreiz kļūst laimīgs. Dažreiz sākumā kļūst grūtāk. Jo parādās viss, kas ilgi bijis atlikts. Bet šī grūtība ir godīga. Tā ir durvis, nevis strupceļš. Ar laiku cilvēks sāk saprast: es varu just sāpes un nepazust tajās. Es varu skumt un tomēr elpot. Es varu baidīties un tomēr palikt klātesošs. Es varu zaudēt un tomēr nekļūt rūgts.
Tā ir milzīga brīvība.
Budas mācība par ciešanām nav par to, kā kļūt nejūtīgam. Tā ir par to, kā kļūt pietiekami drosmīgam, lai justu dzīvi tādu, kāda tā ir. Bez liekas drāmas, bez bēgšanas, bez pastāvīgas prasības, lai realitāte būtu ērtāka mūsu ego.
Tas ir grūts ceļš, bet ļoti cilvēcisks.
Jo galu galā jautājums nav, vai dzīvē būs sāpes. Būs. Jautājums ir: vai mēs katru sāpi pārvērtīsim par ciešanu cietumu, vai arī iemācīsimies to satikt kā daļu no dzīves, kas nāk, paliek kādu brīdi un aiziet?
Sāpes, kurām pretojamies, kļūst par sienu.
Sāpes, kuras spējam ieraudzīt, kļūst par durvīm.
Un varbūt tieši tur sākas brīvība — nevis tad, kad dzīve beidz sāpēt, bet tad, kad mēs pārstājam bēgt no dzīves.
