Ir dzejnieki, kurus lasa ar prātu. Un ir dzejnieki, kurus vispirms jūt ķermenī — kaut kur krūtīs, elpā, klusumā starp divām domām. Rūmī pieder pie otrajiem.
Viņa dzeja nav tikai skaisti vārdi par mīlestību. Tā ir kā durvis. No ārpuses tās izskatās romantiskas: mīļotais, ilgas, uguns, vīns, deja, sirds, šķiršanās, saplūšana. Bet, ieejot dziļāk, kļūst skaidrs, ka Rūmī nerunā tikai par cilvēku, kurš ilgojas pēc cita cilvēka. Viņš runā par dvēseli, kas ilgojas atgriezties pie sava avota.
Rūmī, pilnā vārdā Dželāluddīns Muhammeds Rūmī, bija 13. gadsimta persiešu dzejnieks, mistiķis un garīgais skolotājs. Viņš dzimis 1207. gadā, bet lielāko dzīves daļu pavadīja Anatolijā, Konjā, tagadējās Turcijas teritorijā. Viņa darbi kļuva par vienu no svarīgākajiem sūfiju garīgās tradīcijas mantojumiem. Taču Rūmī nav ieslēdzams tikai vienā reliģijā, kultūrā vai laikmetā. Tieši tāpēc viņš joprojām tik spēcīgi uzrunā cilvēkus visā pasaulē.
Viņa valoda ir vienkārša un bezgalīga reizē. Viņš raksta par mīlestību, bet ar šo vārdu saprot daudz vairāk nekā romantiskas jūtas. Mīlestība Rūmī dzejā ir spēks, kas sagrauj cilvēka mākslīgo tēlu par sevi. Tā noņem maskas. Tā atver plaisas tur, kur ego gribētu visu kontrolēt. Tā izkausē lepnumu, bailes un ilūziju, ka mēs esam atsevišķi no dzīves.
Rūmī mīlestība nav ērta. Tā nav tikai siltums un maigums. Tā var būt arī uguns. Tā dedzina to, kas nav īsts. Tā liek cilvēkam zaudēt savu veco formu, lai viņš beidzot varētu atcerēties, kas viņš patiesībā ir.
Mūsdienās vārdu “mīlestība” bieži lieto ļoti šauri. Mīlestība kā attiecības. Mīlestība kā romantika. Mīlestība kā sajūta, ko kāds cits mums dod vai nedod. Rūmī skatījumā tas ir tikai pirmais slānis. Cilvēka mīlestība var būt sākums, bet tā nav beigas. Mīļotais var kļūt par spoguli, kurā dvēsele ierauga savu dziļāko ilgošanos.
Tāpēc Rūmī dzejā mīļotais ne vienmēr ir tikai cilvēks. Tāpat kā Haijāma dzejā vīns ne vienmēr ir vīns, arī Rūmī dzejā skūpsts ne vienmēr ir tikai skūpsts, ilgas ne vienmēr ir tikai ilgas pēc otra ķermeņa, un šķiršanās ne vienmēr ir tikai attiecību sāpes. Tas viss var būt simbols dvēseles attālinātībai no Dieva, no patiesības, no savas būtības.
Viens no Rūmī centrālajiem tēliem ir niedres stabule. Viņa slavenajā “Masnavī” sākumā skan niedres dziesma — tā raud, jo ir atšķirta no niedru lauka. Šis tēls ir ļoti spēcīgs. Cilvēks ir kā niedre, kas izgriezta no sava avota. Viņš skan, jo viņam sāp šķiršanās. Viņš meklē, jo viņš kaut kur dziļi zina: es neesmu tikai tas, par ko sevi uzskatu. Esmu no kaut kā lielāka.
Šī šķiršanās sajūta ir pazīstama arī mūsdienu cilvēkam, pat ja viņš to nesauc garīgos vārdos. Cilvēks var dzīvot šķietami normālu dzīvi, strādāt, satikt cilvēkus, ceļot, pirkt lietas, sasniegt mērķus, bet iekšā joprojām just klusu tukšumu. It kā kaut kā pietrūkst. It kā dzīve notiek, bet viņš pats tajā nav pilnībā klātesošs.
Rūmī šo tukšumu neuzskata par kļūdu. Viņš to uztver kā aicinājumu. Ilgas nav jāapklusina ar troksni. Tās ir jāuzklausa. Jo dažreiz tieši ilgas ir dvēseles kompass.
Rūmī mīlestība nav bēgšana no sevis. Tieši otrādi — tā ir atgriešanās pie sevis. Tikai šis “sevis” nav mazais ego ar tā aizvainojumiem, bailēm, plāniem un vēlmi būt īpašam. Tas ir dziļāks “es”, kas nav jāizdomā, jāuzlabo vai jāizrotā. Tas jau ir. Tikai tam jātiek cauri slāņiem, kurus esam uzlikuši virsū.
Mīlestība pie Rūmī bieži sākas kā ievainojums. Sirds salūzt, un cilvēks domā, ka tā ir nelaime. Bet Rūmī saka pretējo: plaisa ir vieta, pa kuru ienāk gaisma. Tas nenozīmē, ka sāpes ir jāromantizē. Tas nenozīmē, ka jāpaliek attiecībās, kas ievaino. Tas nozīmē, ka sāpes var kļūt par atvēršanos, ja cilvēks no tām nebēg.
Salauzta sirds var kļūt rūgta. Bet tā var kļūt arī plašāka.
Šeit Rūmī ir ļoti tuvs apzinātības ceļam. Viņš neaicina cilvēku tikai domāt par mīlestību. Viņš aicina izkust. Atvērties. Zaudēt viltus drošību. Būt klātesošam tam, kas notiek. Mīlestība nav teorija. Tā ir prakse. Tā ir veids, kā cilvēks beidzot pārstāj stāvēt malā no dzīves.
Tāpēc Rūmī tik bieži runā par deju. Sūfiju tradīcijā griešanās deja nav tikai skaists rituāls. Tā ir simboliska atdošanās kustībai, kurā cilvēks vairs nav pasaules centrs. Viņš griežas, bet ne tāpēc, lai reibtu no sevis. Viņš griežas ap neredzamu centru. Tā ir ķermeņa lūgšana.
Deja Rūmī pasaulē nozīmē uzticēšanos. Nevis pasīvu padošanos, bet atteikšanos visu laiku vadīt dzīvi ar saspringtu prātu. Cilvēks tik ļoti grib kontrolēt — attiecības, nākotni, otru cilvēku, savu tēlu, pat garīgo izaugsmi. Bet mīlestība nav kontrolējama. Tā nav īpašums. Tā ir straume, kurā var ieiet tikai tad, ja pārstāj stāvēt krastā un mērīt ūdens temperatūru.
Rūmī bieži ir ass pret ego. Viņš zina, ka cilvēks mīlestību var pārvērst par vēl vienu pašapliecināšanās veidu. “Mīli mani, lai es justos vērtīgs.” “Dod man uzmanību, lai es nejustos tukšs.” “Esi tāds, kādu man vajag, lai man nebūtu jāsatiekas ar savām bailēm.” Tā nav mīlestība Rūmī izpratnē. Tā ir tirgošanās.
Īsta mīlestība nesaka: “Aizpildi mani.” Tā saka: “Atgādini man, kas es esmu, kad es pārstāju sevi tēlot.”
Un tieši tāpēc mīlestība pie Rūmī ir ceļš atpakaļ pie sevis. Otrs cilvēks var būt šī ceļa sākums. Skatiens, pieskāriens, ilgas, satikšanās vai zaudējums var atvērt durvis. Bet, ja cilvēks paliek tikai pie otra cilvēka formas, viņš palaidīs garām dziļāko aicinājumu. Mīlestība rāda uz kaut ko lielāku nekā pats mīļotais.
Tas nenozīmē, ka cilvēciskā mīlestība ir mazvērtīga. Rūmī to nenoliedz. Viņš to padziļina. Cilvēciska mīlestība var būt garīga skola, ja tā mūs padara patiesākus. Ja tā māca klausīties. Ja tā māca nolaist lepnumu. Ja tā māca redzēt otru nevis kā objektu savām vajadzībām, bet kā noslēpumu. Ja tā palīdz mums kļūt plašākiem, nevis šaurākiem.
Bet mīlestība var kļūt arī par atkarību, ja tajā pazūdam. Rūmī par to atgādina netieši: nemeklē tikai formu, meklē avotu. Nemeklē tikai glābēju, meklē to vietu sevī, kur esi saistīts ar dzīvi. Nemeklē tikai mīļoto ārpusē, ja neesi gatavs satikt mīļoto sevī.
Šis “mīļotais sevī” nav narcisms. Tas nav pašapbrīns. Tā ir dziļa atgriešanās pie savas būtības. Pie tās vietas, kur cilvēks vairs nav tikai savas biogrāfijas summa. Ne tikai traumas. Ne tikai panākumi. Ne tikai kļūdas. Ne tikai lomas. Bet dzīva, jūtoša, meklējoša būtne.
Rūmī dzeja bieži skan kā saruna ar Dievu, bet tā nav auksta reliģiska moralizēšana. Tā ir mīlas valoda. Dievs pie Rūmī nav tāls tiesnesis debesīs, bet tuvums, pēc kura dvēsele slāpst. Viņa Dievs ir klātbūtne, kas atrodama sirdī, elpā, klusumā, mīlestībā un izšķīšanas brīdī, kad cilvēks uz mirkli pārstāj sevi turēt tik cieši.
Tāpēc Rūmī tik labi uzrunā arī tos, kuri nav reliģiozi. Jo viņa valoda nav par piederību sistēmai. Tā ir par dzīvu pieredzi. Par to, ko cilvēks jūt, kad stāv uz robežas starp bailēm un atvēršanos. Starp kontroli un uzticēšanos. Starp vientulību un saplūšanu. Starp mazo “es” un kaut ko plašāku.
Rūmī māca, ka cilvēks nav jāmeklē tālu prom no sevis. Ceļš nav bēgšana uz citu dzīvi. Tas sākas tieši šeit — ar to sirdi, kāda ir. Ar šo ievainojumu. Ar šo ilgošanos. Ar šo elpu. Ar šo cilvēku, kurš sēž mums pretī. Ar šo klusumu, kas biedē un reizē sauc.
Mīlestība pie Rūmī nav dekorācija dzīvei. Tā ir pati dzīves uguns.
Tā var atnākt kā prieks. Var atnākt kā zaudējums. Var atnākt kā cilvēks, kurš mūs atver. Var atnākt kā vientulība, kurā vairs nav iespējams sev melot. Var atnākt kā dzejas rinda, kas pēkšņi pasaka to, ko sen jutām, bet nespējām nosaukt vārdā.
Un, kad tā atnāk, cilvēkam ir izvēle. Aizvērties un atkal kļūt drošam. Vai atvērties un kļūt patiesākam.
Rūmī izvēlas otro.
Viņš aicina cilvēku nevis kļūt ideālam, bet kļūt caurspīdīgākam. Mazāk ego, vairāk sirds. Mazāk baiļu, vairāk uzticēšanās. Mazāk vēlmes piederēt kādam, vairāk spējas būt mīlestībā. Mazāk tēlošanas, vairāk klātbūtnes.
Varbūt tāpēc viņa dzeja joprojām dzīvo. Tā neatbild uz visiem jautājumiem, bet tā atgādina svarīgāko: cilvēks nav tik atsevišķs, kā viņam šķiet. Ilgas nav ienaidnieks. Sirds nav tikai muskuļots orgāns krūtīs. Un mīlestība nav tikai notikums starp diviem cilvēkiem.
Tā ir ceļš.
Ceļš caur otru cilvēku, caur sāpēm, caur prieku, caur klusumu, caur ego sabrukšanu un atpakaļ pie tā, kas nekad īsti nav pazudis.
Pie sevis.
Pie avota.
Pie mīlestības, kas bija tur jau pirms mēs sākām to meklēt.
