Kādu vakaru Patruls Rinpoče sniedza mācību Čokgjura Lingpas meitai Končokai Paldronai, kura vēlāk kļuva par manu vecmāmiņu. Viņa ļoti skaidri atcerējās viņa vārdus un vēlāk tos man atstāstīja (pat precīzi atdarinot viņa dziļo Golokas dialekta izrunu). Viņš teica:
“Nenodarbojies ar domām par to, kas ir pagājis. Negaidi un neplāno to, kas notiks nākotnē. Lai tava tagadējā modrā apzinātība paliek nemainīga – pilnīgi atvērta un brīva. Bez tā nekas vairāk nav jādara.”
Ar to viņš domāja, ka nevajag sēdēt un domāt par pagātni, nevajag iztēloties, kas notiks nākotnē vai pat pēc dažām sekundēm. Ļauj savai tagad esošajai modrajai apzinātībai (kas nav nekas cits kā pašpastāvošās apziņas Budas daba) palikt pilnīgi nemainīgai. Nemēģini neko uzlabot vai izmainīt. Atstāj visu brīvu, tādu, kāds tas dabiski ir – brīvu un pilnīgi atvērtu kā telpa. Bez tā nekas cits nav jādara.
Šie ir Patrula Rinpočes vadžras vārdi, un tie patiesi ir dziļas jēgas pilni.
Mūsu pašreizējā ikdienišķā apziņa ir tā apzināšanās spēja, kas piemīt visām būtnēm – no Budas Samantabhadras un Vadžradharas līdz pat vismazākajam kukainim. Visām dzīvajām būtnēm piemīt uztvere. To, kas uztver un zina, sauc par prātu.
Šis prāts apzinās, taču pats par sevi ir tukšs – tas nav radīts no nekā. Šīs divas īpašības – apzināšanās un tukšums – nav atdalāmas viena no otras. Būtība ir tukša, daba ir apzināšanās. Tās nav iespējams nošķirt, tāpat kā nav iespējams atdalīt mitrumu no ūdens vai karstumu no uguns.
— Tulku Urgjens Rinpoče, Varavīksnes zīmētais (Rainbow Painting)
Attēls: https://upload.wikimedia.org/wikipedia/commons/e/eb/Padmasambhava_with_Rainbow_Body_-_19th_century_Tibetan_thangka.jpg
