Ko darīt brīdī, kad ierastie dzīves mērķi vairs nesniedz piepildījumu? Kā atšķirt realitāti no stāstiem, kurus par to rada mūsu prāts? Un vai iespējams dzīvot pasaulē, nezaudējot iekšēju mieru?
Uz šiem jautājumiem jau vairāk nekā tūkstoš gadu atbildes meklē senindiešu filozofiskais darbs “Joga Vāsištha”. Tas ir plašs vēstījums par apziņu, cilvēka ciešanu cēloņiem un ceļu uz iekšēju brīvību. Lai gan teksts tapis citā laikmetā un kultūrā, tā galvenās tēmas ir pārsteidzoši tuvas arī mūsdienu cilvēkam, kurš vēlas dzīvot apzinātāk.
Daudziem vārds “joga” vispirms saistās ar ķermeņa pozām, elpošanas vingrinājumiem un nodarbībām uz jogas paklājiņa. Taču “Joga Vāsišthā” joga nozīmē daudz vairāk. Tā nav fizisku vingrojumu rokasgrāmata, bet gan filozofisks ceļš uz skaidrāku izpratni par sevi, prātu un pasauli.
Rāmas garīgā krīze
Darba centrā ir jaunais princis Rāma. Atgriezies no ceļojuma pa pasauli, viņš vairs nespēj priecāties par dzīvi, bagātību un nākotnē gaidāmo varu. Rāma ir redzējis slimības, novecošanu, ciešanas un cilvēku nemitīgo tiekšanos pēc lietām, kas nespēj sniegt ilgstošu piepildījumu.
Viņu pārņem dziļa vilšanās un jautājums par dzīves jēgu. Kāpēc cilvēks tik ļoti pieķeras pārejošajam? Kāpēc mēs dzenamies pēc panākumiem, atzinības un baudām, ja nekas no tā nav pastāvīgs?
Lai palīdzētu princim izprast viņa stāvokli, sarunā iesaistās gudrais Vāsištha — Rāmas skolotājs un valdnieka galma priesteris. Viņu dialogs kļūst par plašu mācību par prātu, apziņu, rīcību un atbrīvošanos no ciešanām.
Vāsištha nesniedz Rāmam vienkāršas, gatavas atbildes. Viņš stāsta līdzības par valdniekiem, ceļotājiem, askētiem, dievībām un veselām pasaulēm, kas cita citā rodas kā sapņi. Daudzi no šiem stāstiem ir neparasti un pat sirreāli, tomēr tie palīdz atklāt, cik mainīga un subjektīva var būt cilvēka pieredze.
Kas sarakstīja “Joga Vāsišthu”?
Indijas tradīcijā “Joga Vāsištha” tiek piedēvēta leģendārajam dzejniekam Vālmīki, kuru uzskata arī par senindiešu eposa “Rāmājana” autoru. Teksts veidots tā, it kā Vālmīki klausītājam pārstāstītu Rāmas un Vāsišthas sarunu. Tāpēc arī mūsdienās daudzos izdevumos kā darba autors tiek norādīts Vālmīki.
Tomēr pētnieki uzskata, ka grāmatu, visticamāk, nav sarakstījis viens konkrēts vēsturiskais autors. Vālmīki vārds drīzāk saista šo darbu ar autoritatīvo “Rāmājanas” tradīciju un piešķir tam simbolisku nozīmi.
Patiesie teksta autori vai sastādītāji nav zināmi. Precīzāk būtu teikt, ka “Joga Vāsištha” ir ilgākā laikā veidojies darbs, kuru dažādos laikmetos pārstrādājuši, papildinājuši un pārrakstījuši vairāki cilvēki.
Svarīgi arī nejaukt autoru ar darba galveno skolotāju. Vāsištha ir gudrais, kura vārdā grāmata nosaukta un kurš stāsta ietvaros māca Rāmu, taču viņš nav uzskatāms par teksta vēsturisko rakstītāju.
Kā grāmata tapa?
“Joga Vāsišthas” tapšanas vēsture ir gandrīz tikpat daudzslāņaina kā pašas grāmatas stāsti. Par vienu no darba agrīnajām formām tiek uzskatīts sanskritā sarakstītais teksts “Mokšopāja”, kura nosaukumu var tulkot kā “līdzeklis atbrīvošanās sasniegšanai”.
Pētnieki šo teksta versiju saista ar Kašmiru un aptuveni 10. gadsimtu. Vēlāk darbs izplatījās citos Indijas reģionos, tika pārveidots, papildināts un saīsināts. Pakāpeniski tas kļuva pazīstams ar nosaukumu “Joga Vāsištha”.
Tādēļ šīs grāmatas tapšanu nevar salīdzināt ar mūsdienu autora darbu, kurš noteiktā laikā uzraksta manuskriptu un nodod to izdevējam. Senie teksti dzīvoja mutvārdu stāstījumos un ar roku pārrakstītos manuskriptos. Pārrakstītāji un skolotāji varēja mainīt formulējumus, pievienot komentārus vai ietvert jaunus stāstus.
Laika gaitā izveidojās vairākas “Joga Vāsišthas” versijas. Pilnā redakcija ir viens no apjomīgākajiem sanskrita literatūras darbiem — tajā ir aptuveni 29 000 pantu. Teksts ir sadalīts sešās lielās daļās, kas lasītāju ved no Rāmas vilšanās un pasaules nepastāvības apzināšanās līdz dziļākai izpratnei par prātu un iekšējo brīvību.
Pastāv arī īsāka darba versija “Laghu Joga Vāsištha”, kā arī vēl koncentrētāki kopsavilkumi. Tieši ar saīsinātajiem izdevumiem daudzi mūsdienu lasītāji pirmo reizi iepazīst šo mācību.
Prāts veido mūsu pieredzi
Viena no “Joga Vāsišthas” galvenajām tēmām ir prāta loma cilvēka dzīvē. Darbs māca, ka mēs pasauli neuztveram pilnīgi neitrāli. Mūsu pieredzi pastāvīgi iekrāso atmiņas, vēlmes, bailes, cerības, pieņēmumi un ieradumi.
Divi cilvēki var piedzīvot vienu un to pašu notikumu, bet uztvert to pilnīgi atšķirīgi. Viens to var uzskatīt par neveiksmi, otrs — par iespēju. Pats notikums var būt vienāds, taču prāta radītā nozīme atšķiras.
“Joga Vāsištha” aicina ieraudzīt, cik daudz ciešanu rada automātiska pieķeršanās savām domām. Doma var parādīties prātā, taču tā vēl nav neapstrīdama patiesība. Emocija var būt spēcīga, taču tai nav obligāti jānosaka mūsu nākamā rīcība.
Šī atziņa ir ļoti tuva mūsdienu apzinātības praksei. Apzinātība māca pamanīt domas un emocijas, nevis uzreiz ar tām identificēties. Cilvēks var novērot savas bailes, dusmas vai skumjas, neļaujot tām pilnībā pārņemt viņa rīcību.
Iekšēja brīvība dzīves vidū
“Joga Vāsištha” nemāca vienkārši aiziet no pasaules vai atteikties no visiem pienākumiem. Iekšēja brīvība nav bēgšana no dzīves. Tā ir spēja dzīvot, strādāt, veidot attiecības un pieņemt lēmumus, vienlaikus arvien mazāk pakļaujoties neapzinātiem ieradumiem un ego vadītām reakcijām.
Cilvēks var turpināt aktīvi darboties pasaulē, taču viņa iekšējais stāvoklis var mainīties. Viņš vairs tik izmisīgi nepieķeras rezultātam, citu cilvēku vērtējumam vai idejai par to, kā dzīvei noteikti būtu jāizskatās.
Starp notikumu un reakciju iespējams radīt nelielu telpu. Piemēram, kad kāds pasaka ko aizskarošu, pirmā reakcija var būt vēlme nekavējoties atbildēt ar dusmām. Apzināts cilvēks pamana šo impulsu un uz mirkli apstājas. Šajā pauzē rodas iespēja izvēlēties — reaģēt automātiski vai atbildēt pārdomāti.
Tieši šādās ikdienišķās situācijās senā mācība kļūst praktiska. Brīvība nav tikai abstrakts filozofisks jēdziens. Tā var sākties ar vienu ieelpu, vienu apzinātu pauzi un vienu neautomātisku izvēli.
Kā lasīt “Joga Vāsišthu”?
Šo darbu nav nepieciešams izlasīt vienā piegājienā. Tas ir apjomīgs, filozofiski sarežģīts un pilns ar atkārtojumiem. To var uztvert kā nesteidzīgu sarunu, pie kuras regulāri atgriezties.
Daži stāsti var šķist dīvaini, citi — pārsteidzoši pazīstami. Lasītājam nav obligāti jāpieņem visas grāmatā paustās idejas. Vērtīgāk var būt izmantot tekstu kā aicinājumu uzdot sev jautājumus.
Kuras domas es pieņemu par neapstrīdamu patiesību? Cik lielā mērā manu ikdienu vada bailes un ieradumi? Kam es piešķiru pārāk lielu nozīmi? Vai spēju pamanīt savu reakciju, pirms tai sekoju?
Iespējams, “Joga Vāsišthas” svarīgākais jautājums nav par to, vai pasaule ir īsta vai iluzora. Daudz būtiskāk ir pajautāt sev: cik lielā mērā manu pieredzi veido pats notikums, un cik lielā mērā — stāsts, kuru par to rada mans prāts?
Apzināta dzīve sākas nevis ar visas ārējās pasaules sakārtošanu, bet ar godīgu ieskatīšanos sevī. Brīdī, kad rodas spēcīga emocija, automātiska doma vai vēlme nekavējoties reaģēt, iespējams uz mirkli apstāties un vērot. Tieši šajā pauzē var sākties dziļāka sevis izpratne un patiesa izvēles brīvība.
Attēls: https://en.wikipedia.org/wiki/Valmiki
