Tuvākie cilvēki ir tie, kas veido cilvēka dzīves kodolu. Tie ir ģimene, draugi, partneri, bērni, vecāki — tie, ar kuriem cilvēks dalās savā laikā, priekos, grūtībās un klusumā. Tieši attiecībās ar šiem cilvēkiem atklājas gan cilvēka labākās, gan sāpīgākās puses.
Tuvākie cilvēki bieži kļūst par cilvēka spoguli. Caur viņiem viņš ierauga savas stiprās puses — rūpes, siltumu, pacietību — bet arī savas vājības — greizsirdību, bailes, egoismu un vēlmi kontrolēt. Tāpēc attiecības nav tikai patīkama dzīves daļa, bet arī dziļa mācību vieta.
Daudzi cilvēki domā, ka mīlēt nozīmē turēt otru cieši klāt, kontrolēt, sargāt no visa vai pieprasīt nemainīgu tuvību. Taču šāda mīlestība bieži pārvēršas par smagu nastu gan sev, gan otram. Patiesa tuvība sākas nevis ar turēšanu, bet ar cieņu pret otra brīvību.
Tuvākie cilvēki nav īpašums. Ne bērni, ne partneri, ne draugi nepieder cilvēkam. Viņi ir savas dzīves veidotāji ar savām izvēlēm, kļūdām un ceļu. Jo ātrāk cilvēks to pieņem, jo vieglākas un veselīgākas kļūst attiecības. Mīlestība bez īpašumtiesībām ir viegla, sirsnīga un brīva no lieka sasprindzinājuma.
Cilvēks cieš attiecībās galvenokārt tad, kad viņš sagaida, ka tuvākie cilvēki piepildīs visas viņa vajadzības — dos pastāvīgu drošību, atzinību, laimi vai mieru. Taču neviens cits nevar nest visu šo nastu. Kad cilvēks uzliek otram šo atbildību, viņš neizbēgami piedzīvo vilšanos. Tāpēc veselīgas attiecības sākas ar spēju būt mierīgam arī pašam ar sevi.
Svarīga tuvības daļa ir uzticēšanās. Uzticēšanās nerodas no kontroles, pārbaudes vai greizsirdības, bet no skaidras, godīgas sirds. Kad cilvēks pats dzīvo taisnīgi un atklāti, viņš vieglāk spēj uzticēties arī citiem. Savukārt pastāvīgas aizdomas un pārmetumi pamazām iznīcina jebkuru tuvību.
Tikpat būtiska ir spēja dot, nevis tikai prasīt. Tuvākie cilvēki nav tikai tie, no kuriem kaut ko ņem — atbalstu, mīlestību, laiku, palīdzību. Viņi ir arī tie, kuriem cilvēks pats dod. Jo vairāk cilvēks māk dot bez aprēķina, jo dziļākas un patiesākas kļūst attiecības.
Taču dot nenozīmē izšķīst otrā. Veselīgās attiecībās katram cilvēkam ir savas robežas, savs laiks, savas intereses un savs ceļš. Kad cilvēks spēj cienīt gan savas, gan otra robežas, attiecības kļūst vieglākas un ilgstošākas.
Tuvākie cilvēki bieži ir arī lielāko sāpju avots. Tieši viņi var ievainot visdziļāk — ar vārdiem, rīcību vai klusēšanu. Tomēr šīs sāpes var kļūt par iespēju augt. Ja cilvēks mācās piedot, saprast un nekrāt rūgtumu, viņš kļūst stiprāks iekšēji.
Piedošana nenozīmē pieņemt netaisnību vai ļaut sevi izmantot. Tā nozīmē atlaist iekšējo naidu, kas indē pašu cilvēku. Kad cilvēks piedod, viņš atbrīvo ne tikai otru, bet arī pats sevi.
Tuvākie cilvēki māca arī par dzīves mainīgumu. Bērni izaug, vecāki noveco, draugi var attālināties, attiecības var mainīties. Ja cilvēks pieķeras nemainīgumam, viņš cieš. Ja viņš pieņem, ka attiecības dzīvo, mainās un attīstās, viņš spēj saglabāt mieru.
Patiesas tuvības pamats ir klātbūtne. Būt kopā ne tikai fiziski, bet ar uzmanību un sirdi. Uzklausīt bez steigas, runāt godīgi, klusēt bez spriedzes — tas veido dziļāku saikni nekā jebkuri solījumi vai dāvanas.
Galu galā tuvākie cilvēki nav domāti, lai piepildītu visu cilvēka dzīvi, bet lai to bagātinātu. Cilvēks kļūst patiesi spēcīgs attiecībās tad, kad viņš spēj gan mīlēt, gan ļaut iet; gan rūpēties, gan nepazaudēt sevi; gan būt tuvu, gan palikt brīvam.
Tādējādi tuvākie cilvēki ir gan dāvana, gan mācība. Tie atklāj cilvēka sirdi, pārbauda viņa pacietību un veido viņa spēju mīlēt bez pieķeršanās. Un, kad cilvēks spēj mīlēt brīvi, cienīt robežas un dzīvot ar skaidru prātu, viņa attiecības kļūst par spēka, nevis ciešanu avotu.
