Aiziet gulēt laikus, kad ķermenis to lūdz.
👉 Tā ir nevardarbība pret sevi (Ahimsa).
Nevardarbība sākas nevis ārpusē, bet ar attieksmi pret sevi.
Pārtraukt saziņu, kas tevi grauj.
👉 Tā ir savas dzīvības enerģijas saglabāšana (Brahmacharya).
Ne viss, kas prasa tavu uzmanību, ir pelnījis tavu spēku.
Neskaidrot sevi tiem, kas nevēlas saprast.
👉 Tas ir gudrs klusums (Mauna).
Klusums arī var būt atbilde.
Izdarīt to, no kā baidies, — lēni, bet tomēr izdarīt.
👉 Tā ir iekšējā disciplīna un attīroša piepūle (Tapas).
Uguns, kas nevis sadedzina, bet norūda.
Piedot ne tāpēc, ka otrs to būtu pelnījis, bet tāpēc, ka tu esi noguris nest šo smagumu.
👉 Tā ir atbrīvošanās mazā mērogā (Moksha).
Brīvība sākas tajā brīdī, kad tu pārstāj turēt to, kas tevi sasaista.
Atlaist to sevis versiju, kas tu vairs neesi.
👉 Tā ir nepieķeršanās (Vairagya).
Brīvība sākas arī ar atteikšanos pieķerties savam vecajam tēlam.
Nezināt, kas būs tālāk, un tomēr spert nākamo soli.
👉 Tā ir ticība (Shraddha).
Ticība nav pārliecība par rezultātu. Ticība ir kustība bez garantijām.
Nezināt atbildi un neizlikties, ka zini.
👉 Tas ir auglīgs tukšums (Shunyata).
Tukšums, kurā dzimst patiesa izpratne.
Sēdēt klusumā, to neaizpildot. Vienkārši būt ar to, kas ir.
👉 Tā ir dziļas klātbūtnes sēkla (Samadhi).
Klātbūtne bez mērķa.
Ēst ar uzmanību. Iet ar uzmanību. Klusēt ar uzmanību.
👉 Tā ir koncentrēta klātbūtne (Dharana).
Sakopojums nav poza uz paklājiņa, bet uzmanība tam, ko dari.
Ļaut domām iet garām, nesekojot tām. Necīnīties. Neturēt.
👉 Tā ir nepieķeršanās (Vairagya).
Nepieķeršanās nav vienaldzība, bet brīvība.
Neturēt to, kas jau aiziet. Neķert to, kas vēl nav atnācis.
👉 Tā ir nekrāšana un nepieķeršanās (Aparigraha).
Kustība bez pieķeršanās.
Ļaut otram cilvēkam būt taisnībai.
👉 Tā arī ir neķeršanās pie sava (Aparigraha).
Ne viss ir jāpatur. Arī sava pozīcija nav jātur ar varu.
Just sāpes un nebēgt no tām. Palikt. Elpot. Skatīties.
👉 Tā ir izšķiršana (Viveka).
Sāpes nav vienmēr ienaidnieks. Dažreiz tās ir skolotājs.
Darīt kaut ko lēni, kad pasaule pieprasa steigu.
👉 Tā ir elpas un ritma apzināšanās darbībā (Pranayama).
Ritms, kas atgriež tevi pie sevis.
Pamanīt, kad neesi savā centrā. Un atgriezties. Atkal un atkal.
👉 Tā ir sevis vērošana (Svadhyaya).
Pašnovērošana bez nosodījuma jau ir pārvērtība.
Joga nekad nav bijusi tikai poza.
Tā vispirms ir tas, kā tu dzīvo.
Tas, kā tu reaģē, kad viss nenotiek pēc tava plāna.
Kā tu runā, kad paceļas emocijas.
Kā tu atlaid, kad gribas turēt.
Kā tu klusē, kad nav jāpierāda.
Kā tu atkal un atkal atgriezies pie sevis.
Tā arī ir īstā prakse.
Katru dienu.
Avots: Iedvesmots no Pataņdžali “Joga Sūtrām”, Bhagavadgītas, Upanišadu un budisma filozofijas. Latviskojums un redakcija pēc publiski izplatīta teksta.
