Sabiedriskais transports ir viena no dīvainākajām vietām pilsētā. Tu esi starp svešiniekiem, kāds skaļi runā pa telefonu, kāds klausās mūziku tik skaļi, ka visa rinda zina viņa gaumi, kāds steidzas, kāds dusmojas, kāds skatās tukšumā, un tu stāvi tur — ar somu vienā rokā, telefonu otrā, domām jau darbā, mājās, rēķinos, sarunās un visā, kas vēl nav noticis. Bet tieši tur sākas īstā apzinātības prakse. Nevis kalnu retrītā, nevis ideāli klusā jogas zālē ar lavandas aromātu, nevis tad, kad dzīve beidzot kļūs mierīga, bet 7:43 autobusā, kad kāds tev uzkāpj uz kājas.
Apzinātība nav bēgšana no dzīves. Daudzi domā, ka apzinātība nozīmē būt vienmēr mierīgam, smaidīgam un nereaģēt uz neko, it kā apzināts cilvēks nekad nekaitinās, nekad nenogurst un nekad negribētu, lai tas viens cilvēks autobusā beidzot pārstāj runāt skaļrunī. Patiesībā apzinātība nav par to, lai neko nejustu. Tā ir spēja pamanīt, ko tu jūti, pirms tas pārņem vadību. Piemēram, tu vari sevī pamanīt: “Es jūtu saspringumu plecos,” “Es pamanu, ka mani kaitina troksnis,” vai “Es šobrīd steidzos, lai gan autobuss no tā ātrāk nebrauks.” Tas jau ir sākums. Tajā brīdī tu vairs neesi pilnībā savas reakcijas varā. Starp kairinājumu un tavu atbildi parādās maza pauze, un tajā pauzē dzīvo brīvība.
Sabiedriskais transports var kļūt par ikdienas meditāciju. Mēs bieži sakām: “Man nav laika meditēt,” bet cik daudz laika mēs pavadām ceļā? Piecas minūtes pieturā, divdesmit minūtes tramvajā, pusstundu autobusā vai stundu vilcienā. Šo laiku var pavadīt automātiskā režīmā — skrollējot, salīdzinot, satraucoties, dusmojoties — vai arī to var pārvērst par nelielu atgriešanos pie sevis. Nav jāaizver acis, nav jāskaita mantras, nav jāizskatās “garīgam”. Pietiek vienkārši pamanīt. Pamani, kā pēdas pieskaras grīdai. Pamani elpu. Pamani skaņas — nevis kā traucēkli, bet kā daļu no šī mirkļa. Pamani cilvēkus sev apkārt, neizdomājot par viņiem stāstus. Pamani, ka arī viņi kaut kur dodas — ar savām raizēm, savām cerībām un savu nogurumu. Un pēkšņi autobuss vairs nav tikai pārpildīta metāla kaste. Tas kļūst par dzīvu atgādinājumu: mēs visi mēģinām kaut kur nokļūt.
Nākamajā braucienā vari pamēģināt pavisam vienkāršu praksi. Kad iekāp sabiedriskajā transportā, nosēdies vai nostājies un uz brīdi sajūti ķermeni. Neanalizē, vienkārši sajūti. Ieelpo un domās pasaki: “Es esmu šeit.” Izelpo un domās pasaki: “Šis mirklis ir pietiekams.” Paskaties apkārt bez vērtēšanas. Ne “tas cilvēks ir kaitinošs”, ne “kāpēc viņš tā ģērbies”, ne “atkal visi telefonos”, bet vienkārši: krāsas, kustība, sejas, skaņas, gaisma. Tad atgriez uzmanību pie elpas. Tas aizņem mazāk nekā minūti, bet šī minūte var mainīt visu braucienu.
Kad kāds tevi kaitina, tā arī ir prakse. Garīgā izaugsme reti izskatās kā skaista bilde Instagramā. Biežāk tā izskatās šādi: tu esi noguris, autobuss kavējas, ir karsti, kāds grūstās, kāds smaržo pēc pārāk spēcīgām smaržām vai pārāk garas dienas, un tavs prāts saka: “Es to nevaru izturēt.” Tieši tur ir ieeja praksē. Nevis piespiest sevi būt pozitīvam, bet klusi pamanīt: “Manī ir nepatika,” “Manī ir spriedze,” “Man gribas reaģēt.” Tad viens dziļāks elpas vilciens. Ne tāpēc, lai kļūtu par svēto, bet tāpēc, lai nepazaudētu sevi. Apzinātība nenozīmē, ka pasaule pārstās būt trokšņaina. Tā nozīmē, ka troksnis vairs tik viegli neizmetīs tevi no centra.
Arī joga sabiedriskajā transportā nav jāveic ar kāju aiz galvas. Patiesībā viena no spēcīgākajām jogas praksēm ir nemanāma. Atbrīvo žokli. Nolaid plecus. Pagarini muguru. Sajūti pēdas. Ieelpo vēderā. Izelpo lēnāk nekā ieelpoji. Tas ir viss. Tavs ķermenis saņem signālu: “Mēs neesam briesmās. Mēs vienkārši braucam.” Un nervu sistēma sāk lēnām pārslēgties no cīņas režīma uz klātbūtni.
Pilsēta nav šķērslis mieram. Mēs bieži gaidām ideālus apstākļus: kad būs klusāk, kad būs vairāk laika, kad būs mazāk darba, kad būs vairāk naudas, kad cilvēki būs pieklājīgāki, kad dzīve beidzot sakārtosies. Bet apzinātība sākas tieši tur, kur dzīve ir nesakārtota — pieturā, sastrēgumā, pie durvīm, kur kāds nepalaiž garām, brīdī, kad telefons rāda zemu bateriju un tu vēl neesi galā. Tāpēc sabiedriskais transports var kļūt par vienu no godīgākajiem skolotājiem. Tas neļauj tev izlikties. Tas parāda, cik ātri tu aizsvilsties, cik ļoti tu steidzies, cik bieži tu esi domās kaut kur citur. Un tad tas dod tev iespēju atgriezties. Vēlreiz. Un vēlreiz.
Varbūt miers nav galapunkts. Mēs domājam, ka miers ir kaut kur priekšā — kad izkāpsim, kad tiksim mājās, kad pienāks piektdiena, kad sāksies atvaļinājums. Bet varbūt miers nav galapunkts. Varbūt miers ir veids, kā turēt rokturi tramvajā. Veids, kā ievilkt elpu pirms dusmīgas domas. Veids, kā pamanīt saulrietu aiz netīra autobusa loga. Veids, kā atcerēties: arī šis mirklis ir mana dzīve. Ne tikai brīdis starp “kur biju” un “kur man jānokļūst”. Šis arī ir dzīves mirklis. Un tu esi šeit. Tieši šeit. Elpo.
