Joga bieži tiek uztverta kā maiga, mierīga un droša nodarbe. Un lielākoties tā arī ir. Salīdzinot ar daudziem citiem fizisko aktivitāšu veidiem, jogas traumu risks kopumā nav augsts. Pētījumu pārskati rāda, ka joga parasti ir salīdzinoši droša, īpaši tad, ja to praktizē pakāpeniski, ar labu skolotāju un bez vēlmes “izspiest” ķermeni pāri tā robežām.
Tomēr tieši šeit slēpjas viena no lielākajām problēmām: cilvēki bieži nenovērtē jogas fizisko pusi. Tā nav tikai elpošana, mierīga mūzika un skaistas pozas. Joga var būt ļoti intensīva ķermenim, īpaši, ja tiek veikti dziļi iestiepieni, balansi uz rokām, apgrieztās pozas vai ilgstoša noturēšanās pozās. Ja tam pievienojas ego, steiga vai vēlme izskatīties kā bildē internetā, mierīga prakse var pārvērsties par traumu.
Viena no biežākajām traumētajām vietām jogā ir muguras lejasdaļa. Tā cieš tad, kad cilvēks pārāk dziļi liecas uz priekšu vai atpakaļ, neiesaistot vēdera muskulatūru un nepamanot, ka kustība vairs nenāk no gurniem, bet tiek “lauzta” mugurā. Īpaši riskantas var būt dziļas priekšējās noliekšanās, pārmērīgas muguras atliecienu pozas un nepareizi veikti pagriezieni. Mugura bieži nesūdzas uzreiz. Tā var paciest daudz, līdz kādā dienā parādās asa sāpe vai stīvums, kas pasaka: pietiek.
Otrs biežs traumu punkts ir kakls. Kaklam jogā tiek uzlikta pārāk liela slodze īpaši tad, ja cilvēks mēģina stāju uz galvas, stāju uz pleciem vai citus apgrieztos variantus bez sagatavotības. Sistemātiskā pārskatā par ar jogu saistītiem nevēlamiem gadījumiem kā bieži minētas pozas parādās stāja uz galvas, stāja uz pleciem un lotosa poza. Tajā pašā pārskatā daļa gadījumu bija saistīti ar nervu sistēmu, acīm un balsta-kustību sistēmu.
Tas nenozīmē, ka šīs pozas automātiski ir “sliktas”. Drīzāk tās prasa cieņu. Kakls nav domāts tam, lai uz tā pēkšņi uzliktu visu ķermeņa svaru tikai tāpēc, ka blakus paklājiņā kāds to var. Ja cilvēkam ir spriedze kaklā, galvassāpes, paaugstināts acu spiediens, mugurkaula problēmas vai vienkārši nav pieredzes, apgrieztās pozas nav vieta, kur pierādīt raksturu.
Trešā lielā zona ir ceļi. Ceļgali bieži cieš lotosa pozā, puslotosa pozā, dziļās gurnu atvēršanas pozās un pārejās, kur kāja tiek likta neērtā leņķī. Problēma ir tāda, ka daudzi cilvēki mēģina panākt gurnu kustīgumu ar ceļa palīdzību. Bet celis nav paredzēts, lai grieztos kā durvju eņģe visos virzienos. Ja gurns nav pietiekami atvērts, slodze aiziet uz celi. Un celis par to nav sajūsmā.
Ļoti vienkāršs noteikums: ja pozā jūti asu sajūtu ceļgalā, tā nav “dziļa prakse”. Tā ir brīdinājuma zīme. Jogā diskomforts muskuļos var būt normāls, bet asa, durstoša vai spiedoša sāpe locītavā nav mērķis.
Pleci un plaukstu locītavas ir vēl viena bieža traumu grupa. Daudzi jogas stili satur daudz pozu, kur ķermeņa svars balstās uz rokām: suns ar galvu uz leju )Adho Mukha Svanasana), dēļa poza (Phalakasana), čaturanga (Chaturanga Dandasana), vārnas poza (Bakasana/Kakasana) un dažādi balansi. Ja pleci nav stabili, lāpstiņas “iekrīt”, elkoņi aizslīd nepareizā leņķī vai cilvēks visu svaru ieliek plaukstu pamatnēs, rodas pārslodze. Pētījumos un aptaujās par jogas traumām bieži tiek minētas kakla, muguras lejasdaļas, ceļu, plecu un plaukstu locītavu problēmas. Biežākie iemesli ir slikta tehnika, nepietiekama vadība, iepriekšējas traumas un pārmērīga piepūle.
Te arī redzama viena no jogas ironijām: cilvēks atnāk uz nodarbību, lai kļūtu mierīgāks, bet sāk sacensties. Ar citiem. Ar skolotāju. Ar savu jaunāko versiju. Ar telefonā redzētiem cilvēkiem, kuri sēž mezglā uz Bali terases. Un ķermenis kļūst par instrumentu, ar kuru tiek mēģināts pierādīt: es varu.
Bet joga nav cirks.
Vēl jāpiemin muskuļu un saišu sastiepumi. Tie bieži rodas nevis vienā dramatiskā brīdī, bet pamazām. Cilvēks regulāri stiepjas pāri savām robežām, ignorē nogurumu, neiesildās, atkārto vienu un to pašu kustību un jauc elastību ar veselību. Elastīgs ķermenis nav automātiski vesels ķermenis. Dažreiz ļoti elastīgiem cilvēkiem tieši vajag mazāk stiepšanās un vairāk spēka, stabilitātes un kontroles.
Bīstamākais jogā bieži nav pati poza. Bīstamākais ir attieksme: “Man vajag tikt dziļāk.” Šī doma ir klusa traumu rūpnīca.
Drošāka pieeja ir pavisam cita: nevis “cik tālu es varu aiziet?”, bet “vai es šeit vēl jūtos stabili, elpoju brīvi un varu iznākt no pozas bez sabrukšanas?” Ja atbilde ir nē, poza jau ir par dziļu.
Labam jogas skolotājam vajadzētu piedāvāt variantus, nevis spiest visus vienā formā. Cilvēkiem ir dažādi kauli, dažādas proporcijas, dažāda pieredze, dažādas traumas un dažādas dienas. Tas, kas vienam ir viegla iesildīšanās, otram var būt robeža. Un tas nav kauns. Tā ir anatomija.
Īpaši uzmanīgiem jābūt cilvēkiem ar iepriekšējām traumām, mugurkaula problēmām, locītavu nestabilitāti, paaugstinātu asinsspiedienu, acu slimībām, grūtniecību vai osteoporozi. Tas nenozīmē, ka joga viņiem nav piemērota. Tas nozīmē, ka praksei jābūt gudri pielāgotai. Pētījumi par jogas drošību bieži uzsver, ka nevēlamie gadījumi parasti nav norma, bet tie pastāv, un praksei jābūt piemērotai cilvēka stāvoklim.
Tātad lielākās jogas traumas visbiežāk nav mistiskas. Tās ir ļoti saprotamas: muguras pārslodze, kakla sasprindzinājumi, ceļu bojājumi, plecu un plaukstu locītavu pārslodze, muskuļu un saišu sastiepumi. Un gandrīz vienmēr fonā ir viens no trim iemesliem: par daudz, par ātru vai par lepnu.
Joga kļūst drošāka, kad cilvēks sāk klausīties ķermenī, nevis tikai instrukcijā. Kad poza tiek pielāgota cilvēkam, nevis cilvēks tiek iespiests pozā. Kad elpa ir svarīgāka par ārējo formu. Kad paklājiņš vairs nav vieta, kur sevi pārvarēt, bet vieta, kur sevi sadzirdēt.
Trauma jogā bieži sākas brīdī, kad mēs pārstājam būt klātesoši. Mēs vairs nejūtam ķermeni, bet dzenamies pēc rezultāta. Tāpēc drošākā jogas poza dažreiz ir nevis visdziļākā, bet visgodīgākā.
Tā, kurā tu vēl elpo.
Tā, kurā tu nejūti asu sāpi.
Tā, kurā tu necenties nevienam neko pierādīt.
Un varbūt tieši tur sākas īstā joga.
