Sievietes seksualitāte reti pazūd vienā dienā. Tā biežāk atkāpjas pamazām. Zem pienākumiem, vilšanās, noguruma, ilgstošas spriedzes un pārāk daudz domāšanas. Zem attiecībām, kurās sieviete ilgi nav jutusi sevi kā dzīvu cilvēku, bet vairāk kā funkciju: tā, kura iztur, saprot, pielāgojas un tiek galā.
No malas viss var izskatīties pieklājīgi. Viņa strādā, tiek galā, rūpējas par citiem, mēģina saglabāt līdzsvaru un var šķist mierīga. Bet iekšēji ķermenis var būt aizvērts. Ne tāpēc, ka sieviete ir “auksta”. Ne tāpēc, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Bieži ķermenis vienkārši vairs neatveras tur, kur tas nejūtas droši.
Un seksualitāte nevar uzplaukt tur, kur ķermenis visu laiku sargājas.
Mūsdienās sievietei bieži uzliek savādu spiedienu. Viņai jābūt neatkarīgai, skaistai, mierīgai, emocionāli nobriedušai, iekārojamai, garīgai un vienlaikus pilnīgi pašpietiekamai. Tas nav ceļš uz seksualitāti. Tas ir ceļš uz vēl vienu lomu.
Joga savā labākajā nozīmē nav par lomu. Tā nav par to, kā izskatīties labākai, mierīgākai vai pārākai par citiem. Tā sākas tad, kad cilvēks pārstāj tēlot mieru un pirmo reizi godīgi pamana, kas viņā patiesībā notiek.
Sievietes seksualitātei tas ir ļoti svarīgi. Jo vēlme nav tikai doma: “Man vajadzētu gribēt.” Vēlme ir ķermeņa valoda. Tā parādās tur, kur ir drošība, elpa, sajūta, brīvība, interese, rotaļīgums un atļauja būt īstai. Ja sieviete dzīvo tikai galvā, viņa var analizēt savu seksualitāti līdz bezgalībai, bet tā no tā nekļūs dzīvāka.
Ķermenis nav jāpierunā. Ķermenis ir jāsadzird.
Pēc šķiršanās, sāpīgām attiecībām vai ilgstošas emocionālas vilšanās daudzas sievietes mēģina “savākties”. Viņas kļūst stipras, kontrolētas, patstāvīgas. Kādu laiku tas var būt vajadzīgi. Tas palīdz izdzīvot. Bet problēma sākas tad, ja šī savākšanās kļūst par pastāvīgu dzīves režīmu. Tad sieviete vairs nav tikai pasargāta — viņa ir nocietinājusies.
Nocietinājies ķermenis var izskatīties ļoti kārtīgs. Tas var turēt taisnu muguru, runāt mierīgi, smaidīt īstajā brīdī un darīt visu “pareizi”. Bet seksualitātei ar ārēju pareizību nepietiek. Seksualitātei vajag dzīvību. Vajag spēju just. Vajag spēju būt ievainojamai, nepazaudējot sevi.
Te joga var kļūt par praktisku ceļu atpakaļ.
Ne tā joga, kurā sieviete cenšas izskatīties perfekti. Ne tā joga, kurā viss ir par dziļāku stiepšanos, skaistāku pozu un vēl vienu pierādījumu sev. Bet tā joga, kurā viņa sāk pamanīt: kur es aizturu elpu? Kur es sasprindzinu vēderu? Kur es pārkāpju savu robežu, jo gribu būt laba? Kur es turpinu iet dziļāk, lai gan ķermenis jau sen saka: pietiek?
Tieši tur sākas īstā prakse.
Tas, kas notiek uz paklājiņa, bieži notiek arī dzīvē. Ja sieviete pozā regulāri ignorē savu “nē”, viņa var ignorēt savu “nē” arī attiecībās. Ja viņa visu laiku cenšas būt ērta, patīkama un saprotoša, viņai var būt grūti sajust savu īsto “jā”. Bet seksualitāte bez skaidra “nē” kļūst nedroša. Un bez drošības īsta vēlme bieži neatnāk.
Robežas nav seksualitātes pretstats. Robežas ir tās pamats.
Sieviete, kura jūt savas robežas, nav auksta. Viņa ir klātesoša. Viņa zina, kur viņas ķermenis atveras un kur aizveras. Viņa pamana, kad pieskāriens ir patīkams un kad tas ir par ātru. Viņa jūt, kad vajag tuvumu un kad vajag telpu. Viņa vairs neizliekas. Un tieši šī neizlikšanās padara tuvību dzīvu.
Joga palīdz arī ar pašuztveri. Daudzas sievietes tuvībā nevis jūt, bet vēro sevi no malas. Vai es izskatos labi? Vai mans ķermenis ir pietiekami pievilcīgs? Vai vecums ir redzams? Vai otrs mani salīdzina? Šis iekšējais skatītājs nogalina baudu, pirms tā vispār paspēj parādīties.
Uz paklājiņa var trenēt pretējo: nevis “kā es izskatos?”, bet “ko es jūtu?”. Nevis “vai šī poza ir iespaidīga?”, bet “vai es tajā elpoju?”. Nevis “vai mans ķermenis atbilst?”, bet “vai es esmu mājās savā ķermenī?”.
Tas ir milzīgs pagrieziens.
Sievietes ķermenis nav projekts labošanai. Tas nav vitrīnas objekts. Tas nav pierādījums jaunībai, vērtībai vai garīgumam. Tas ir dzīvs instruments, caur kuru viņa jūt pasauli. Kad sieviete sāk atgriezties ķermenī no iekšpuses, seksualitāte vairs nav priekšnesums. Tā kļūst par pieredzi.
Svarīga ir arī iegurņa zona. Par to mēdz runāt pārspīlēti un mistiski, bet patiesībā viss ir pietiekami vienkārši. Iegurnis, gurni, vēders, muguras lejasdaļa un elpa ir cieši saistīti ar stabilitāti, drošību un tuvību. Daudzas sievietes šo zonu vai nu nejūt, vai tur saspringtu. Ne vienmēr apzināti. Bieži tas ir gadiem veidots ieradums.
Maiga joga var palīdzēt šo zonu atkal sajust. Nevis brutāli “atvērt gurnus”, it kā ķermenis būtu aizslēgta noliktava. Bet mierīgi atgriezt uzmanību: kā es sēžu? Vai vēders ir saspringts? Vai iegurnis jūtas smags un stabils? Vai elpa nonāk zemāk par krūtīm? Vai es vispār ļauju sev just šo ķermeņa daļu bez kauna?
Seksualitāte bieži neatgriežas caur lielu drāmu. Tā atgriežas caur sīkām sajūtām. Siltumu. Elpu. Smagumu. Mīkstumu. Ādas dzīvelīgumu. Spēju sajust, ka ķermenis nav ienaidnieks.
Un reizēm, kad sieviete sāk just ķermeni, sākumā neparādās vēlme. Parādās dusmas. Skumjas. Nogurums. Tukšums. Tas nenozīmē, ka prakse neizdodas. Tas nozīmē, ka beidzot tiek sadzirdēts tas, kas ilgi bijis nospiests.
Tāpēc šajā ceļā nav jāsteidzas. Sievietei nav pienākuma ātri kļūt atvērtai, maigai, seksuālai vai “dziedinātai”. Viņai nav jāizpilda neviena fantāzija par sievišķību. Viņai nav jābūt ne svētajai, ne pavedinātājai. Viņa drīkst būt dzīva. Mainīga. Pretrunīga. Nogurusi. Kaislīga. Klusa. Dusmīga. Maiga. Tāda, kāda viņa patiesībā ir.
Šis ir punkts, kur joga atšķiras no tēlošanas. Tēlošana saka: izskaties mierīga. Joga saka: pamani, kas tevī notiek. Tēlošana saka: esi pārāka par citiem. Joga saka: beidz bēgt no sevis. Tēlošana saka: kontrolē ķermeni. Joga saka: sadzirdi ķermeni.
Seksualitātei īpaši kaitē vēlme visu kontrolēt. Kontrolēt izskatu. Kontrolēt reakcijas. Kontrolēt iespaidu. Kontrolēt otru. Kontrolēt sevi tik ļoti, ka vairs nav, kam ļauties. Bet bauda nav kontroles trofeja. Bauda parādās tad, kad ķermenis jūtas pietiekami droši, lai atslābtu.
Tāpēc sievietes seksualitāte bieži sāk atdzīvoties nevis ar “seksīgākām” pozām, bet ar vienkāršām lietām: dziļāku izelpu, atslābinātu žokli, mīkstāku vēderu, spēju pateikt “nē”, spēju atzīt “es nezinu”, spēju ļaut sev kaut ko vēlēties bez vainas.
Joga var palīdzēt arī attiecībās, bet tikai tad, ja tā nav bēgšana no sarunas. Dažreiz sieviete var būt ļoti apzināta uz paklājiņa, bet pilnīgi neapzināta savās attiecībās. Viņa elpo, meditē, stiepjas, bet nepasaka partnerim, ka viņai trūkst maiguma. Vai ka viņa ir aizvainota. Vai ka viņa baidās. Vai ka viņa sen vairs nejūtas iekārota.
Ķermenis zina, kad patiesība netiek pateikta.
Tāpēc joga un seksualitāte nav tikai par pozām. Tas ir arī par godīgumu. Par spēju sev pajautāt: ko es patiesībā jūtu? Ko es gribu? No kā es baidos? Kur es tēloju? Kur es esmu sastindzusi? Kur es sevi nododu, lai saglabātu mieru?
Šie nav ērti jautājumi. Bet tie ir dzīvi jautājumi.
Sievietes seksualitāte nav kaut kas, kas vienkārši “jāsalabo”. Tai drīzāk jāatgriež telpa. Mazāk kauna. Mazāk kontroles. Mazāk izlikšanās. Vairāk elpas. Vairāk ķermeņa. Vairāk patiesības.
Sieviete nav auksta tikai tāpēc, ka viņa nejūt vēlmi tur, kur viņas ķermenis nejūtas droši. Viņa nav salauzta tikai tāpēc, ka pēc šķiršanās viņai vajag laiku. Viņa nav pārāk sarežģīta tikai tāpēc, ka vairs negrib sevi nodot.
Bet viņa var kļūt neīsta, ja mieru izmanto kā masku. Ja apzinātību izmanto, lai nejustu. Ja garīgumu izmanto, lai paslēptu ievainojamību. Īsta joga nepadara sievieti pārāku. Tā padara viņu godīgāku.
Un godīgums ir daudz tuvāk seksualitātei nekā perfekta poza.
Jo seksualitāte sāk atdzīvoties nevis tad, kad sieviete beidzot kļūst ideāla, bet tad, kad viņa pārstāj sevi pamest. Kad viņa atgriežas savā ķermenī. Kad viņa sāk just ne tikai to, kas izskatās skaisti, bet arī to, kas ir patiess. Kad viņa vairs necenšas būt ērta, svēta vai neaizskarama. Kad viņa atļaujas būt cilvēks.
Ar elpu. Ar robežām. Ar vēlmi. Ar bailēm. Ar maigumu. Ar savu īsto “jā” un savu īsto “nē”.
Un varbūt tieši tur sākas ne tikai seksualitāte, bet arī joga.
Bilde: https://www.theskimm.com/fitness/yoga/naked-yoga
