Daudzi cilvēki domā, ka joga sākas tad, kad cilvēks beidzot var aizsniegt pēdas, apsēsties lotosā vai ieliekties tik dziļi, ka mugura izskatās kā skaista arka. Sociālajos tīklos joga bieži tiek rādīta kā lokanības izstāde: gari augumi, skaistas līnijas, dziļas pozas, perfekts apgaismojums. No malas var šķist, ka jo lokanāks cilvēks ir, jo “labāka” ir viņa joga.
Bet tas ir ļoti virspusējs skatījums.
Lokanība var būt viens no jogas blakusefektiem, taču tā nav jogas mērķis. Joga nav sacensība ar savu ķermeni. Tā nav mēģinājums pierādīt, ka varam aiziet dziļāk nekā vakar vai izskatīties iespaidīgāk nekā cilvēks blakus paklājiņā. Joga savā būtībā ir uzmanības, elpas, ķermeņa apzināšanās un iekšēja līdzsvara prakse.
Dziļāka poza ne vienmēr nozīmē labāku praksi.
Dažreiz tieši otrādi — dziļāka poza nozīmē, ka cilvēks vairs nejūt robežu. Viņš iet tālāk nevis tāpēc, ka ķermenis ir gatavs, bet tāpēc, ka prāts grib rezultātu. “Vēl mazliet.” “Es taču varu.” “Citiem sanāk.” “Man vajag progresēt.” Šīs domas uz paklājiņa izklausās nevainīgi, bet tās var pārvērst jogu par vēl vienu vietu, kur cilvēks sevi spiež, salīdzina un pārkāpj savas robežas.
Un tas vairs nav īsti joga. Tas ir ego sporta tērpā.
Pētījumi par jogas drošību rāda, ka joga kopumā var būt salīdzinoši droša prakse, taču traumas un pārslodzes gadījumi pastāv — īpaši tad, ja cilvēks iet pozās pārāk agresīvi, ignorē ķermeņa signālus vai praktizē sarežģītas pozas bez atbilstošas sagatavotības. Sistemātiskā pārskatā par ar jogu saistītiem nevēlamiem gadījumiem aprakstīti bojājumi, kas skāruši muskuļu un skeleta sistēmu, nervu sistēmu un acis; bieži minētas pozas bija, piemēram, stāja uz galvas, stāja uz pleciem un lotosa poza.
Tas nenozīmē, ka joga ir bīstama. Tas nozīmē, ka pret ķermeni jāizturas ar cieņu. Īpaši pret locītavām.
Viena no lielākajām kļūdām ir sajaukt muskuļa stiepšanos ar locītavas mocīšanu. Muskulī var būt stiepšanās sajūta, siltums, pakāpenisks diskomforts. Bet asa, duroša, spiedoša sajūta ceļgalā, gūžā, plecā, kaklā vai muguras lejasdaļā nav “dziļa prakse”. Tā ir brīdinājuma zīme. Joga nav vieta, kur pierādīt, cik daudz sāpes cilvēks spēj ignorēt.
Dažiem cilvēkiem lokanība nāk ātri. Citiem tā nāk lēni. Vēl citiem ķermeņa uzbūve vispār neļaus izpildīt noteiktas pozas tā, kā tās izskatās grāmatās vai bildēs. Kaulu forma, locītavu uzbūve, vecums, iepriekšējās traumas, ikdienas darbs, nervu sistēmas stāvoklis — tas viss ietekmē praksi. Tāpēc viena un tā pati poza diviem cilvēkiem nekad nebūs pilnīgi vienāda.
Un tai arī nav jābūt vienādai.
Joga kļūst gudrāka brīdī, kad cilvēks pārstāj jautāt: “Cik dziļi es varu ieiet šajā pozā?” un sāk jautāt: “Vai es šajā pozā vēl elpoju? Vai esmu stabils? Vai mans ķermenis jūtas droši? Vai es varu iznākt no pozas mierīgi, nevis sabrukt?”
Šie jautājumi ir daudz svarīgāki par to, vai rokas aizsniedz grīdu.
Lokanība bez apzinātības var kļūt par problēmu. Ļoti lokans cilvēks var viegli ieiet dziļās pozās, bet tas nenozīmē, ka viņa ķermenis ir stabils. Dažreiz lokaniem cilvēkiem vairāk vajag nevis vēl dziļāku stiepšanos, bet spēku, kontroli un spēju apstāties. Jo elastība pati par sevi vēl nav veselība. Veselība ir tad, kad ķermenis spēj gan kustēties, gan noturēties, gan atpūsties.
Savukārt mazāk lokanam cilvēkam joga var būt ļoti dziļa prakse pat tad, ja ārēji nekas iespaidīgs nenotiek. Viņš sēž vienkāršā pozā, elpo, pamana spriedzi plecos, mācās nekur nesteigties. Viņš neizskatās pēc Instagram jogas attēla, bet tieši tajā brīdī var notikt īsta joga — satikšanās ar sevi bez tēlošanas.
Tas ir svarīgi: joga nav izrāde.
Tiklīdz poza kļūst par izrādi, cilvēks sāk skatīties uz sevi no malas. Kā es izskatos? Vai esmu pietiekami labs? Vai skolotājs mani pamanīja? Vai esmu progresējis? Bet joga aicina uz pretējo — nevis skatīties uz sevi kā uz objektu, bet just sevi no iekšpuses.
No ārpuses kāds var izskatīties ļoti lokans un mierīgs, bet iekšēji būt saspringts, sacensībā un neapmierināts. Un kāds cits var vienkārši gulēt Šavāsanā, pirmo reizi nedēļas laikā atslābinot žokli un vēderu, un viņa prakse būs daudz godīgāka.
Lokanība nav garīgums. Dziļa poza nav apgaismība. Spēja uztaisīt špagatu nav pierādījums iekšējam mieram.
Protams, lokanībai ir savi ieguvumi. Regulāra, saprātīga joga var uzlabot kustību amplitūdu, līdzsvaru un ķermeņa apzināšanos. Pētījumā ar koledžas sportistiem 10 nedēļu jogas prakse bija saistīta ar elastības un līdzsvara uzlabojumiem. Taču šis ieguvums nav jāpadara par apsēstību. Joga var palīdzēt ķermenim kļūt brīvākam, bet brīvība nav tas pats, kas sevis laušana.
Ļoti laba prakse sākas ar pazemību. Nevis pazemību kā sevis noniecināšanu, bet kā spēju atzīt: mans ķermenis šodien ir šāds. Ne tāds, kādu es gribētu. Ne tāds, kāds bija pirms desmit gadiem. Ne tāds, kāds ir cilvēkam blakus. Šāds.
Šodien mugura ir stīvāka. Šodien gurni neatveras. Šodien plecs prasa uzmanību. Šodien vajag bloku, segu vai vieglāku variantu. Un tas nav neveiksmes pierādījums. Tas ir prakses sākums.
Jogas palīglīdzekļi nav domāti “vājajiem”. Bloks, siksna, sega, spilvens vai siena bieži padara praksi daudz gudrāku. Tie palīdz ķermenim atrast stabilitāti, nevis karāties spriedzē. Tie ļauj saglabāt elpu un drošību. Ja cilvēks izmanto palīglīdzekli, viņš nekrāpjas. Viņš klausās ķermenī.
Savukārt cilvēks, kurš atsakās no atbalsta tikai tāpēc, ka “man jāvar pašam”, bieži praktizē nevis jogu, bet lepnumu.
Ir vēl viena nianse: dziļas pozas bieži rada spēcīgu sajūtu, un prāts to var sajaukt ar progresu. Ja ļoti velk, ja ir intensīvi, ja pēc tam ķermenis trīc — šķiet, ka noticis kaut kas nozīmīgs. Bet ne viss intensīvais ir vērtīgs. Dažreiz visvērtīgākā prakse ir tieši tā, kurā cilvēks pirmo reizi neiet līdz galam. Paliek mazliet pirms robežas. Elpo. Sajūt. Nepiespiež.
Tā ir sarežģītāka prakse nekā vienkārši ielauzties dziļāk.
Jo tā prasa atteikties no pierādīšanas.
Joga māca ne tikai kustību, bet arī attiecības ar sevi. Ja uz paklājiņa cilvēks sevi nemitīgi spiež, salīdzina un kritizē, viņš tikai pārnes ikdienas spriedzi citā formā. Tad joga kļūst par vēl vienu projektu: kļūt labākam, lokanākam, skaistākam, mierīgākam, garīgākam. Bet jogas dziļākā jēga nav kļūt par kādu citu. Tā ir iemācīties būt godīgāk klāt tam, kas jau ir.
Tāpēc labs skolotājs nekultivē sacensību. Viņš nepazemo tos, kuri nevar izdarīt pozu. Viņš nepārdod ideju, ka dziļāk vienmēr nozīmē labāk. Viņš atgādina par elpu, stabilitāti, variantu izvēli un ķermeņa robežām. Starptautiskā jogas terapeitu asociācija jogas terapijā īpaši uzsver kompetenci, drošu pieeju un spēju pielāgot praksi cilvēka vajadzībām, nevis ielikt visus vienā formā.
Tieši pielāgošana ir ļoti svarīga. Poza ir instruments, nevis mērķis. Ja poza cilvēkam palīdz sajust ķermeni, elpot un kļūt klātesošākam, tā strādā. Ja poza rada sāpes, bailes, salīdzināšanos vai vēlmi sevi pārvarēt par katru cenu, tad kaut kas jāmaina.
Dažreiz jāmaina poza. Dažreiz jāmaina attieksme.
Joga kļūst dziļa nevis tad, kad cilvēks aizsniedz grīdu, bet tad, kad viņš beidz karot ar savu ķermeni. Kad viņš vairs neuzskata stīvumu par kaunu. Kad viņš saprot, ka šodienas robeža nav ienaidnieks. Kad viņš spēj pozā būt mierīgs arī tad, ja tā nav iespaidīga.
Varbūt visīstākā lokanība jogā nemaz nav ķermenī. Varbūt tā ir prātā.
Spēja mainīt plānu. Spēja pieņemt savu šodienas ķermeni. Spēja nesalīdzināties. Spēja atzīt: man vajag vieglāku variantu. Spēja neiet dziļāk, kad ego grib, bet ķermenis negrib. Spēja būt mīkstākam pret sevi.
Tā ir lokanība, kas patiešām maina dzīvi.
Jo kāda jēga aizsniegt pēdas, ja cilvēks joprojām neprot sadzirdēt sevi? Kāda jēga dziļai pozai, ja elpa ir aizturēta un seja saspringta? Kāda jēga perfektai formai, ja iekšēji viss ir pilns ar cīņu?
Jogā nav jāuzvar savs ķermenis. Ar ķermeni ir jāsadarbojas.
Tāpēc nevajag dzīties pēc lokanības. Ļauj tai nākt, ja tā nāk. Lēni, droši, bez vardarbības pret sevi. Bet neaizmirsti, ka īstā prakse nav dziļumā, ko redz citi. Tā ir uzmanībā, ko jūti tu pats.
Ja poza palīdz tev elpot dziļāk, būt klātesošākam un sajust sevi godīgāk — tā ir laba poza.
Pat ja tā nav dziļa.
Pat ja tā nav skaista bildē.
Pat ja neviens to neaplaudē.
Varbūt tieši tad tā beidzot ir joga.
Izmantotie avoti: H. Cramer un kolēģu sistemātiskais pārskats par ar jogu saistītiem nevēlamiem gadījumiem; pētījums par 10 nedēļu jogas prakses ietekmi uz lokanību un līdzsvaru; Starptautiskās jogas terapeitu asociācijas materiāli par drošu, kompetentu un cilvēkam pielāgotu praksi.
