Brīnums

Saskaņā ar Durūd-i-Kāsimi imāms Alī, par spīti apkārtējo izbailēm, uzņēma kādu svešinieku, kas nāca no mežonīga novada. Nepagāja ne stundas ceturksnis, kad imāms pavēstīja klātesošajiem:

Kad šis vīrs atstās manu namu, viņš kļūs par svēto, un reti kuram būs lielākas spējas.
Tā kā Hadrats Alī nebija darījis neko vairāk kā vien pacēlis labo roku pār atnācēja galvu, imāma mācekļi vaicāja cits citam, kāpēc gan nevarētu saņemt tādu pašu svētību, kas līdzīgā kārtā acumirklī pārvērstu arī viņus.
Alī sacīja:

Šim cilvēkam piemita pazemība. Tāpēc es varēju sniegt viņam Baraka (svētību). Jums trūkst pazemības, tāpēc uz jums grūti atstāt kādu iespaidu, jo jūs esat šķērslis paši sev. Ja gribat pierādījumu šai iedomībai, te tas būs: pazemīgs cilvēks pieņemtu, ka mācības prasa lielus pūliņus un daudz laika. Tieši tāpēc viņš mācīsies viegli un ātri. Iedomīgie iztēlojas, ka ir jau gatavi saņemt Baraka, tāpēc pieprasa to, pat nepieļaujot domu, ka varētu būt tās necienīgi.

Viena lieta ir būt necienigam; cita – un tas ir vēl ļaunāk – nespēt pat pieļaut šādu domu.

Vēl nelāgāk ir iedomāties, ka esi pazemīgs, vai uzstāt, ka esi patiess, ja tāds neesi. Visļaunākais ir nedomāt neko, līdz ieraugi kādu – līdzīgu šim svešiniekam no mežonīgajām zemēm -, par kuru jūties tik ļoti pārāks, ka zaudē savaldību.

No posts found.