Trīs vīri reiz devās rīta pastaigā un ieraudzīja budistu mūku stāvam kalna virsotnē. Tā kā vīriem īsti nebija, ko darīt, viņi sāka apspriest mūka rīcību. Viens no trijotnes teica: „Ciktāl es redzu, mūks stāv un gaida kādu. Iespējams, kāds draugs ir aizkavējies un mūks viņu gada.” Otrs vīrs iebilda: „”Skatoties uz mūku, es nevaru tev piekrist. Ja kāds gaida aizkavējušos draugu, viņš laiku pa laikam atskatās, lai redzētu, vai draugs jau nav atnācis, un saprastu, cik ilgi vēl jāgaida. Bet šis vīrs ne reizi nav atskatījies , viņš vienkārši stāv. Es nedomāju, ka viņš kādu gaida. Man liekas, ka šiem budistu mūkiem ir govs.”
Agrāk Japānā mūki mēdza dzert tēju ar govs pienu, turklāt viņi to darīja sešas līdz astoņas reizes dienā. Tējas dzeršana bija gluži vai daļa no reliģijas, jo siltais šķidrums palīdzēja mūkiem saglabāt mundrumu un palikt nomodā. Šī iemesla dēļ viņi klosteros dažreiz turēja govis.
Un tā otrais vīrs turpināja: „Man liekas, ka mūka govs ir aizklīdusi kaut kur ganībās un viņš to meklē.” Bet trešais vīrs bija citādās domās: „Es nevaru piekrist nevienam no jums. Ja kāds grib sameklēt govi, viņš nevar stāvēt kā statuja. Ir jākustas, jāiet uz vienu pusi un uz otru pusi. Taču šis mūks pat galvu nepagriež un viņa acis ir puspievērtas. ”
Trīs vīri pamazām tuvojās mūkam un varēja saskatīt viņu arvien skaidrāk. Trešais vīrs ierunājās atkal: „Man liekas, viņš meditē. Bet kā lai mēs noskaidrojam, kuram no mums ir taisnība?” Vīri nolēma to pajautāt to mūkam pašam. Kad viņi bija sasnieguši kalna virsotni, pirmais vīrs ierunājās: „Vai Jūs gaidāt draugu, kurš kavē?” Budistu mūks atvēra acis un teica: „Gaidu? Es nekad neko negaidu. Cerēšana uz kaut ko neiederas manā reliģijā.”
Tomēr pirmais vīrs neatlaidās: „Mans Dievs! Ne jau par cerībām es jautāju! Sakiet tikai, vai jūs gaidāt?” Mūks atbildēja: „Mana ticība māca, ka mēs nevaram būt droši pat par nākamo sekundi. Kā gan es varu gaidīt? Kurā mirklī es varu gaidīt? Es negaidu.”
Bet vīrs vēl joprojām nepadevās: „Aizmirstiet cerēšanu, aizmirstiet gaidīšanu – es nezinu jūsu valodu. Sakiet, vai kāds jūsu draugs kavē?” Mūks atteica: „Atkal tas pats. Man pasaulē nav neviena drauga un neviena ienaidnieka, jo tie abi nāk kopā. Tu nevari iegūt vienu bez otra. Vai jūs neredzat, ka esmu budistu mūks? Man nav ne draugu, ne ienaidnieku. Vai jūs, lūdzu, varētu iet un atstāt mani mierā?” Jūs runājat muļķības.
Otrais vīrs – nodomājis, ka acīmredzot taisnība ir viņam, – ierunājās: „es jau viņam teicu: ” Tas vīrs kalna galā nevienu negaida, viņš taču ir budistu mūks! Viņam nav ne draugu, ne ienaidnieku.” Man liekas, ka jūsu govs ir aizklīdusi.” Otrajam vīram mūks atbildēja: „Jūs esat vēl stulbāks par pirmo vīru. Mana govs? Budistu mūkiem nepieder nekas. Un kādēļ man būtu jāmeklē kāda cita govs?” Otrs vīrs izklausījās ļoti nokaunējies. Ko tagad darīt?
Trešais vīrs nodomāja: „Tātad mana atbilde ir vienīgā pareizā, ” un teica mūkam: „Es domāju, ka jūs meditējat.” Bet mūks viņam atbildēja: „Muļķības. Meditācija nav nekāda darbība. Cilvēks nemeditē. Cilvēks ir meditācija. Teikšu jums taisnību – es vienkārši nedaru neko. Es tikai stāvu un neko nedaru. Vai jums ir iebildumi?” trīs vīri bija izbrīnīti, tomēr piebilda: „Nē, nekādu iebildumu mums nav, tikai šķiet nesaprotami – stāvēt un neko nedarīt….” Un mūks viņiem atbildēja: „Bet tieši tā jau ir meditācija: sēdēt un neko nedarīt ne ar ķermeni, ne prātu.”
Tiklīdz tu sāc kaut ko darīt, tu vai nu koncentrējies, vai apceri, vai rīkojies. Un tādējādi tu attālinies no sava centra. Turpretī mirklī, kad tu neko nedari – ne ar ķermeni, ne ar prātu – , kad visa aktivitāte ir norimusi un tu vienkārši esi, tad beidzot notiek meditācija. Tu to nevari izdarīt, tu to nevari praktizēt, tu to vari tikai saprast.
