Austrumu medicīnas dziedniecības metodes kļūst arvien populārākas. Tās pieskaita pie alternatīvās medicīnas un dēvē par saudzīgo medicīnu.
Arī Austrumos ir ļoti iedarbīgi medikamenti un paņēmieni, piemēram, dzīvsudrabu saturoši pilieni un noteiktu augu sadedzināšana tieši uz ādas. Pie mums, ja tamlīdzīga dziedināšana neizdotos un pacients ārstu iesūdzētu tiesā, ārstam tiktu uzrādīta apsūdzība par miesas bojājumu nodarīšanu. Tomēr kopumā tradicionālās medicīnas metodes, it īpaši fitoterapiju — ārstēšanu ar ārstniecības augu preparātiem — var uzskatīt par saudzīgākām, jo tās mazāk noslogo organismu, sevišķi imūnsistēmu nekā alopātiskie medikamenti: alopātiskos medikamentus, kaut ari ne vienmēr pamatoti, nievīgi sauc par ķīmisko triecienu. No ārstniecības augiem iegūti preparāti pareizās devās stimulē ķermenim piemītošo īpašību ārstēt pašam sevi, tāpēc iedarbojas lēnāk, toties maigāk. Savukārt pārāk lielās devās tie var būt tikpat indīgi kā ķīmiskie medikamenti.
Austrumu medicīnas dziedniecības metodes ārsti iesaka tikai retos gadījumos. Mēs izmantojam akupunktūru, noteiktas Austrumu masāžas paņēmienos, jogu vai elpošanas vingrinājumus, bet ļoti reti ārstniecības augu preparātus; diemžēl to importēšana ir sarežģīta vai neiespējama Rietumu likumdošanas normu dēļ. Dažādas dziedniecības metodes tiek izrautas no attiecīgās tradīcijas sociālā un kultūras konteksta un piemērotas Rietumu medicīnas vajadzībām. Tiek paņemts tas, ko vairāk vai mazāk labi var izskaidrot no institūta mācītās ārstniecības vie dokļa, un tas, kas jau ir pierādījis savu efektivitāti. Pārējā tradicionālās medicīnas mācība ārstam netiek atklāta, viņš to nesaprot un — kā jau maģiski mistisku reliktu — nelieto. Sāda pieeja ir attaisnojama tiktāl, ciktāl nāk par labu pacientam.
Katrai tradicionālās medicīnas mācībai ir gadsimtiem sena vēsture. Rašanās pirmsākumos tās ir atradušās zināmā mijiedarbībā cita ar citu. Pēdējo simt piecdesmit gadu laikā kontaktējoties ar Rietumu medicīnu — kā trešās pasaules kolonizācijas sekām —, tās atkal tika pakļautas zināmai pielāgošanai: ja ne teorētiskie pamati, tad vismaz praktiskais izpildījums.
Salīdzinājumā ar grieķu-arābu, indiešu un ķīniešu dziedniecību tibetiešu medicīna, būdama jaunākā no tradicionālās medicīnas sistēmām, ir intensīvi iesaistījusies visās trijās iepriekš minētajās un ir sintētiskāka par pārējām, gadsimtiem ilgi noslēgtajām, kaut arī tajās var atrast dažus papildinājumus, paplašinājumus un piejaukumus. Kā redzēsim, tibetiešiem ir izdevies sakausēt dažādos aizguvumus patstāvīgā veselumā, piemērojot to Tibetas kalnienē valdošajiem atšķirīgajiem klimatiskajiem, sociālajiem, kultūrvēsturiskajiem un epidemioloģiskajiem apstākļiem. Turklāt visbūtiskākā vienojošā loma šajā procesā bija budismam tā tibetiskajā un tantriskajā formā.
