Lai gan šis visums šķiet pastāvam, patiesībā nekas tāds kā visums nepastāv. Tas ir tikai bezgalīgās apziņas – vienīgās realitātes — šķitums jeb atspulgs. Šajā apziņā pasaule parādās kā sapnī, tāpēc reāla ir tikai realitāte, kurā tā parādās, – un tas ir bezgalīgais tukšums. Tu redzi pasauli tāpēc, ka acis (vai citi maņu orgāni) to uztver; tāpat arī tad, ja tu domā vai tici, vai zini, ka tā pastāv, tas notiek tāpēc, ka tavs prāts tā domā, un prāts ir radījis ķermeni, lai tam būtu, kur dzīvot.
Visas spējas, kas piemīt prātam un kas ir radījušas šo pasauli, ir atrodamas bezgalīgajā apziņā, tāpēc viedie ir pasludinājuši prātu par visvarenu. Visus dievus, dēmonus un cilvēkus ir izgudrojis prāts. Kad prāts pārstāj kavēties pie šiem jēdzieniem, tie izbeidzas, kā apdziest lampa, aptrūkstot eļļai.
Gudrs vīrs, kas zina, ka neviens pasaules objekts nav reāls, tos neuzskata par baudas objektiem, pēc kuriem jātiecas. Tas, kurš dzenas pēc paša prāta radītiem objektiem, neapšaubāmi nokļūst nelaimē.
Šī šķietamā pasaule ir radusies vēlmes pēc, un tā izbeigsies tikai tad kad vairs neradīsies vēlmes, – nevis tad, kad tu tām pretosies vai tas nicināsi. Kad būs izgaisināta šī šķietamā pasaule, patiesībā nebūs iznīcināts itin nekas.
Ja ir izzudusi nereāla šķietamība, ko gan tu zaudē? Ja tā ir pilnīgi nereāla, kā gan to var iznīcināt, un kādēļ lai sērotu par nereālu zaudējumu? Vai arī – ja tā būtu reāla, neviens to nespētu iznīcināt vai padarīt nereālu; no šī viedokļa pasaule ir vienīgi Brahmans, mūžīgā patiesība. Tad nu vai vispār ir vērts bēdāties?
Tāpat arī tas, kas nav reāls, nevar zelt vai plaukt – par ko lai priecājas? Ko gan tad lai vēlas? Ja viss tik tiešām ir viena bezgalīgā apziņa, no kā lai atsakās?
Tas, kā nebija pašā sākumā, un tas, kas pārstās būt beigās, nav reāls arī pa vidu (tagad). Tas, kas pastāv sākumā un beigās, ir reāls arī tagad. Aptver, ka “nekas nav reāls, arī es ne”, un tev nebūs jābēdājas, vai nu aptver, ka “viss ir reāls, arī es”, un arī tad bēdas tevi neskars.”
Joga Vasištha
