Lahorā, juvelieru pilsētā, dzīvoja kāds profesionāls kabatzaglis. Reiz viņš ieraudzīja, ka kāds cilvēks nopērk briljantu, kuru viņš tik ilgi ir gaidījis. Briljantu, kuru viņam noteikti ir jāiegūst sev! Un kabatzaglis sāka sekot cilvēkam, kurš iegādājās šo briljantu. Kad briljanta īpašnieks nopirka vilciena biļeti uz Madrasu, arī zaglis darīja to pašu. Viņi brauca vienā kupejā. Kad ceļa biedrs devās uz labierīcībām zaglis pārmeklēja visu kupeju, bet neko neatrada. Kad briljanta īpašnieks aizmiga, zaglis turpināja meklējumus, bet nesekmīgi.
Kad vilciens apstājās gala pieturā un cilvēks, kurš iegādājās briljantu jau atradās uz platformas, pie viņa piegāja kabatzaglis un jautāja:
– Piedodiet, kungs. Viņš teica. Es esmu profesionāls kabatzaglis. Es izmēģināju visas metodes, kuras zināju, bet neveiksmīgi. Jūs esat nonācis savā galapunktā, un es Jūs vairāk netraucēšu, bet es, piedodiet, nevaru Jums nepajautāt – kur Jūs noslēpt briljantu ko nopirkāt?
Cilvēks atbildēja:
– Es ievēroju, kā tu novēro mani briljanta pirkšanas brīdī. Kad tu parādījies vilcienā, es sapratu, ka tu dzenies pēc tā. Es nolēmu, ka tu esi ļoti viltīgs un izveicīgs, un sākumā nesapratu, kur lai šo dimantu noslēpju no tevis. Beigās es to noslēpu tavā kabatā.
