Luīze Redena, trūcīgi ģērbusies sieviete ar skumju sejas izteiksmi, iegāja pārtikas veikalā.
Viņa tuvojās veikala īpašniekam un pazemīgā balsī vaicāja, vai drīkst paņemt pāris preču un samaksāt par tām vēlāk. Sieviete klusu paskaidroja: vīrs slimojot un nevarot strādāt, turklāt viņiem esot jāpabaro septiņi bērni.
Veikala īpašnieks Džons Longhauss pazobojās un lika sievietei iet projām.
Domādama par savas ģimenes vajadzībām, Luīze neatlaidās:
– Lūdzu, kungs! Es samaksāšu, tiklīdz varēšu.
Džons atteica:
– Uz parāda es nedošu.
Netālu no letes stāvēja pircējs, kurš dzirdēja šo sarunu. Viņš piegāja pie veikala īpašnieka un solīja samaksāt par sievietes pirkumu.
Veikalnieks par notiekošo nebija priecīgs un negribīgi vaicāja, vai Luīzei ir iepirkumu saraksts. Viņa atbildēja:
-Jā, kungs.
– Labi, – noteica veikalnieks. – Lieciet uz svariem; došu jums tik daudz preču, cik sver saraksts.
Luīze, galvu nodūrusi, nedaudz padomāja, izvilka no somas papīra lapiņu un kaut ko uzrakstīja, tad, joprojām nodurtu galvu, uzmanīgi uzlika lapiņu uz svariem.
Gan veikala īpašnieka, gan pircēja acis iepletās izbrīnā – svaru šķīvis noslīdēja līdz letes virsmai un apstājās. Veikalnieks, nenovērsdamies no svariem, teica pircējam:
– Es neticu savām acīm!
Pircējs smaidot vēroja, kā veikala īpašnieks sāk likt preces uz otra svaru šķīvja. Svari neizkustējās, lai gan šķīvis bija piekrauts ar kaudzi. Veikalnieks jutās dziļi nelaimīgs, redzot visu, ko jau bija uzlicis uz svariem.
Noņēmis papīra lapiņu no svariem un ielūkojies tajā, viņš izbrīnījās vēl vairāk. Tas nebija iepirkumu saraksts, bet gan lūgšana. Zīmītē bija rakstīts: “Augstais Kungs, Tu zini manas vajadzības. Viss ir Tavās rokās.”
Veikalnieka īpašnieks atdeva preces Luīzei un palika stāvam pie svariem, mēms no pārsteiguma.
Luīze pateicās un aizgāja. Pircējs pasniedza veikalniekam piecdesmit dolāru banknoti un sacīja:
– Tas bija katra izdotā centa vērts!
Pēc kāda laika Džons Longhauss atklāja, ka svari bijuši bojāti.
Nezināms autors
