Reiz bija burvīgs dārzs. Dārznieks ļoti lepojās ar to un rūpīgi kopa. Katru dienu viņš gāja uz nelielo nojumi dārza tālākajā stūrī un no garām tekošā strauta piepildīja spaiņus ar dzidro, dzirkstošo ūdeni, tad pa taku nesa tos uz puķu dobēm.
Laistīšanai viņš izmantoja divus spaiņus, ko turēja nojumē. Viens bija jauns un spožs, nesen iegādāts dārzniecības veikalā, otrs — ļoti vecs un pagalam nolietots, tas ilgus gadus bija kalpojis dārzam un joprojām centās palīdzēt, cik spēja.
Ik rītu dārznieks piepildīja spaiņus ar strauta ūdeni un devās aplaistīt puķes. Jaunais, spožais spainis ļoti lepojās ar sevi, jo uz viņu droši varēja paļauties, ka pa ceļam neizšļakstīsies ne pilītes. Sagrabējušais vecais spainis kaunējās par sevi, jo apzinājās, ka ir caurs, un katru ritu skumji raudzījās, ka, nonākot līdz dobēm, laba tiesa ūdens jau iztecējusi.
Dažreiz, kamēr dārznieks nesa abus spaiņus, tie sarunājās.
“Redzi, cik es esmu noderīgs!” spožais dižojās. “Cik labi, ka dārzniekam esmu es, viņš var būt drošs, ka katru dienu puķes tiek pienācīgi aplietas. Nekādi nesaprotu, kāpēc viņš joprojām pacieš tevi? No tevis taču vairs nav nekāda labuma!”
Vecajam spainim bija vien daži rāmi vārdi sakāmi: “Zinu, ka no manis lielas jēgas nav, tomēr cenšos, cik spēju. Esmu laimīgs, ka, pēc dārznieka domām, no manis ir vismaz kāds labums.”
Kādu dienu dārznieks noklausījās līdzīgu sarunu. Aizgājis līdz puķu dobēm, viņš, kā parasti, tās aplēja, izmantodams visu ūdeni no jaunā spaiņa un no vecā, cik nu tur bija. Tad pacēla abus iztukšotos spaiņus un sacīja: “Paldies abiem! Jūs labi paveicāt savu pienākumu. Tagad aiznesīšu jūs uz nojumi, bet, kamēr ejam, uzmanīgi skatieties uz ceļu.” Abi spaiņi darīja, kā piekodināts, un ievēroja, ka takas vienā pusē, virs kuras dārznieks nesa jauno, spīdīgo spaini, bija vien kaila zeme, bet otrā pusē — tajā, virs kuras dārznieks nesa veco, tekošo spaini, — zaļoja svaigi dzinumi, kas pēc dažām nedēļām pārtaps skaistos savvaļas ziedos visas takas garumā cauri dārzam.
Mārgareta Silfa
