Sarauj savas važas, kas tevi sien pie maziskās pasaules, vai tās ir no spoža zelta vai no tumša parasta metāla… No mīlestības vai naida, labā vai varbūt ļaunā, vai vienalga no kā cita, taču arī-divējāda… Zini, vergs ir un paliek vergs – vai viņu apmīļo, vai arī sit, viņš nav brīvs, jo važas, pat ja tās ir zelta, nav mazāk stipras kā jebkuras citas. Tad nomet jel tās, drosmīgais Sanjāsi, un saki: “Aum tat sat, Aum!”
Lai izgaist tumsa un tās maldugunis, kas ar savu mirgošanu tikai sabiezina tumsu! Lai tevī apdziest dzīves alkas! Tās velk dvēseli no dzimšanas uz miršanu un no miršanas uz jaunu dzimšanu. Tas visu uzvarēs, kas sevi pašu uzveikt spēs. Zini to un neatkāpies it nekad drosmīgais Sanjāsi, un saki: „Aum tat sat, Aum!”
Mēdz teikt: “Kas sēj, tam jāpļauj būs – un katrs cēlonis ir ar savām sekām: labs – ar labam slikts – ar sliktām. Un no likuma neizbēgs neviens, taču tas kas nēsā formu, lai kāda tā būtu, tas ir spiests nesat arī važas. Tāds ir likums… Neizmērojami augstāks par visām formām un visiem vārdiem ir Ātmans, kas ir mūžīgi brīvs. Zini, drosmīgais Sanjāsi, tu esi Tas! Un saki: “Aum tat sat, Aum!”
Nezina patiesību visi tie, kam rādās bezjēdzīgi sapņi, – tēvs, māte, bērni, sieva un uzticamais draugs… Ak bezdzimuma Esošais! Kā Tēvs un kā bērns viņš ir? Kā draugs, kā ienaidnieks ir Tas, kas allaž bijis Viens un allaž paliks Viens? Viņš viss visā ir, un ārpus Viņa nepastāv nekas. Un tu, drosmīgais Sanjāsi, tu esi Tas! Un, zinādams to, dziedi: “Aum tat sat, Aum!”
Ir tikai Viens – Brīvais, Visuzinošais un Esošais! Bez vārda, bez formas un bez krāsas… Viņā ir Maija, kurai rādās šie sapņi, bet Viņš ir to liecinieks, izpausts dabas un dvēseles veidā. Tu esi Tas! To zini, drosmīgais Sanjāsi, un dziedi: “Aum tat sat, Aum!”
Tur, kur tu ceri atrast brīvi, ne šī pasaule, ne tā tev to var sniegt Neauglīgi ir tavi meklējumi svētnīcās un grāmatās. Tavā rokā ir glābējpavediens, tas tevi ved pie izzinās un brīves… Nesūrojies velti! Atmet visu, kas tevi tur, drosmīgais Sanjāsi! Un dziedi: “Aum tat sat, Aum!”
Saki visam: “Miers jums! Nevienu dzīvajo es neapdraudu. Viss visā esmu es – kā tajā, kas mīt augšā, tā arī visā tajā, kas lien pa leju. Es noraidu dzīvi gan te, gan tur – visas debesis un zemes, un pašu elli, visas bailes un cerības../’ Tad rauj jel, rauj savas važas, drosmīgais Sanjāsi! Un dziedi:
“Aum tat sat, Aum!”
Tam uzmanību nepievērs, vai tava miesa dzīvo vai ar mirst. Tās uzdevums ir veikts, un lai to aiznes Karma. Lai viens šo formu vainago ar kroni, bet cits ber sitienus pār to ar joni, tu klusē vien un zini: tur nevar būt ne uzslavu, nepaļu, kur slavētājs un tas, ko slavē, un peļamais, un viņa nopēlējs – ir Viens… Tad mierīgs esi, drosmīgais Sanjāsi! Un dziedi: “Aum tat sat, Aum!’
Patiesība tai mājoklī neienāk, kur alkatība, slava un saldkaisle mīt.. Tas pilnīgs nevar būt, kas sievieti kā sievu uzlūko; ne tas, kam pieder kaut vai nieks, ne tas, kas dusmām ļaujas… Neviens no tiem caur Maijas vārtiem neizies. To visu atmet, drosmīgais Sanjāsi! Atmet visu un dziedi: “Aum tat sat, Aum!”
Tev māju nevajag… Lai mājoklis neviens nav spējīgs tevi noturēt! Tavs nesatricināmais patvērums ir debesjums, bet zāle – guļvieta; un ēdiens tas, ko dos tev gadījums. Vai labi pagatavots tas vai slikti, lai ir vienalga tev! Nav tāda ēdiena, ne dzēriena, kas spētu apgānīt tavu “Es”, uz pašizziņu kas tiecas… Līdzinies mūžīgi skrejošai straumei… Līdzinies, drosmīgais Sanjāsi! Un dziedi: “Aum tat sat, Aum!”
Maz ir to, kam patiesība zināma… Nejēgas par tevi smies un neieredzēs tevi, dižais! Bet neievēro tos. Brīvs ej no vietas uz vietu un palīdzi tiem vaļā tikt no Maijas plīvura tumsības, nedrebot ciešanu priekšā un nealkstot mirklīgos zemes dzīves priekus. Tam pāri stāvi, drosmīgais Sanjāsi! Un dziedi: “Aum tat sat, Aum!”
Tā nemitīgi, dienu dienā, stiprini dvēseli, līdz Karmas spēki izsīks… Vairs jādzimst nav, vairs nav ne “es”, ne “tu”, ne mirstīgā, ne Dieva! Es kļūšu viss; viss kļūs par “Es” un nebeidzamu svētlaimi! Zini, drosmīgais Sanjāsi, – tu esi Tas! Un dziedi: “Aum tat sat, Aum!”
Foto: baxiaart/art/Magical-Night
