Reiz Nārada sacīja Krišnam: “Kungs, parādi man maiju” . Pagāja dažas dienas, un Krišna uzaicināja Nāradu doties kopīgā ceļojumā pa tuksnesi. Pēc dažām jūdzēm viņš teica: “Nārada, man gribas dzert; vai tu nevarētu atnest man ūdeni?” – “Pagaidi mazliet; es aiziešu tam pakal.” Un Nārada aizgāja. Netālu bija ciemats; viņš iegāja tajā un pieklauvēja pie kādām durvīm. Tās atvērās, un uz sliekšņa iznāca skaista jaunava. Viņu ieraudzījis, Nārada tūlīt pat aizmirsa, ka viņa skolotājs gaida ūdeni un varbūt pat mirst aiz slāpēm; aizmirsa visu un sāka tērzēt ar meiteni. Visu šo dienu viņš neatgriezās pie skolotāja. Nākamajā dienā Nārada atkal bija šajā mājā un pļāpāja ar meiteni. Sarunas pārauga mīlestībā. Viņš lūdza meitenes tēvam viņas roku; abi apprecējās, un viņiem bija bērni. Tā pagāja divpadsmit gadi. Nāradas sievastēvs nomira; viņš mantoja vecā vīra īpašumu un ļoti laimīgs dzīvoja savā mājā sievas, bērnu, lauku, mājdzīvnieku u.c. vidū. Bet uznāca plūdi. Reiz naktī upē ūdens līmenis cēlās, upe izgāja no krastiem un applūdināja visu ciematu. Mājas sāka brukt, cilvēki un dzīvnieki slīka, un visu rāva sev līdzi spēcīga straume. Nāradam bija jābēg. Pie vienas rokas viņš veda sievu, pie otras – vienu bērnu; otrs bērns sēdēja viņam uz pleciem. Tā viņš pa braslu mēģināja pārvarēt šausmīgos palus.
Tomēr straume izrādījās pārāk spēcīga, un jau pēc pāris Nāradas soļiem bērns, kas sēdēja viņam plecos, nokrita, un straume viņu aiznesa. Nārada izmisumā iekliedzās un, cenzdamies izglābt šo bērnu, palaida vaļā to, kuru veda, un arī tas aizgāja bojā. Visbeidzot sievu, kuru viņš no visa spēka bija piespiedis sev klāt, lai vismaz to izglābtu, straume atrāva no viņa, un Nārada viens pats tika izmests krastā. Asaras liedams, viņš krita pie zemes un rūgti gaudās. Te pēkšņi sajuta vieglu pieskārienu un izdzirda: “Kur tad ūdens, mans bērns? Tu taču aizgāji, lai atnestu man ūdeni, un es tevi gaidu jau kādu pusstundu.”
