Jogas asanu praktizēšana aizved mūs šajā valstībā starp — tieši burtiski starp — nosacījumu refleksu vadītās eksistences psiholoģiskajiem un fizioloģiskajiem aspektiem. Kā redzējāt, pētot samskāras, par psiholoģiskajām barjerām nav iespējams runāt, nerunājot par fizioloģiju, jo katru samskāru veido un tā pauž psihiskus, emocionālus, enerģētiskus un fiziskus elementus, kas veido prāta un ķermeņa matrici.
Ievērojiet jogas āsanās, kā noteiktas fiziskas sajūtas ir saistītas ar noteiktiem psihiskiem veidojumiem un emocijām. Jo vairāk mēs domājam, jo satrauktāki kļūstam. Līdzās fiziskām sajūtām vienmēr slēpjas pagātnes iespaidi, asociācijas un atmiņas. Vēsture nemitīgi atkārtojas. Lai parādītu notiekošo patiesajā gaismā, lai kļūtu par mūsu pieredzes, nevis mūsu priekšstatu par notiekošo vidutāju, mūs māca skaidrāk tikt galā ar savu pieredzi.
Mēs dzīvojam kultūrā, kurā nemitīgi mēģina rast aizvien lielāku baudu, uzskatot, ka jutekliskais apmierinājums ikvienā maņu orgānā darīs mūs laimīgus. Beigu beigās mums tūlītējā apmierinājuma patērētājiem nemitīgi jāizvēlas
starp dažādu pirkumu iespējām. Psiholoģiskās un fiziskās sekas ir ne tikai nemiers, bet arī prāts un maņu orgāni, kas aizsērējusi pastāvīgas sensorās pārslodzes apstākļos nespējot vairs skaidri saskatīt. Ražošana un patēriņš kļūst par dzīves jēgu. Tāpēc, sākot ar vienkāršām kustībām un elpošanu, mūsu ķermenis un prāts atmet drudžaino tempu, bet maņu orgāni cits pēc cita atver savus kanālus un visbeidzot sirdi, līdz mūsu uztveres spējas nav tik piesārņotas. Un mēs atkal varam elpot. Varam klusēt. Un klusumā rodas pilnīgi viss.
Ieelpa dzimst no klusuma, bet izelpa aizved mūs atpakaļ klusumā. Domas un sajūtas rodas un izgaist nebūtībā. Vai arī izplatījumā? Savu meditāciju, āsanu praktizēšanu un arī prānajāmu es allaž uzsāku, klusi sēžot un izjūtot ķermeni un elpu, neiejaucoties tajos. Neiejaukties ir grūti. Nepiedāvājot prātam un ķermenim pastāvīgas blakusnodarbes, tie aprimst, pamesti vieni, gluži kā putni lidojumā bez skaņas.
Jogas asanu praktizēšana ir prānajāmas prakse; tās abas ir uzmanības rituāli, ko atdzīvina elpas plūdums. Āsanu un prānajāmas prakse ir saistīta ar sekošanu elpai un enerģijas plūdumam ķermenī. Koncentrējot uzmanību un atslābinoties, mēs ievērojam, kur plūst enerģija un kur tā pārtrūkst. Mēs acumirklī pievēršamies elpas ritmam un pauzēm, nervu sistēmai, sirds ritmam, sajūtam muskuļu, saišu tonusu un visu pārējo. Visi šie apziņas objekti kļūst par meditācijas (dhāranas) objektiem un visbeidzot — par iespēju iegrimt sevī (dhjāna).
Aizvien vairāk koncentrējoties uz elpas kvalitāti, tai pārvietojoties pa pastāvīgo mainīgo ķermeņa un prāta uzbūvi, mēs ieraugām, ka darbojamies ar divām plūsmām — elpas plūsmu un psihisko veidojumu plūsmu. Šie divi plūdumi var tikt uzskatīti par prāmi (elpu, dzīvības enerģiju) un čittu (prātu, iztēli, uztveri). Mēs cenšamies aizvien vairāk satuvināt šīs divas straumes. Paradokss slēpjas apstāklī, ka šīs divas plūsmas pamatā ir cieši savijušās, bet mūsu klīstoša.s prāts tas mēģina atraut vienu no otras. Materiālais un psihiskais ir vienas kustības divi aspekti.
Jogas asanas mums māca aizvien skaidrāk uztvert. Sākumā mēs ieelpojam, sinhronizējot prātu, ķermeni un elpu, tad izelpojam.
Visbeidzot mēs sākam elpā sajust un pat apjaust dučiem, ja ne simtiem Visumu. Uzmanības skaidrības apstākļos jebkuras sajūtas, pat visnepatīkamākās, nebūt ne vienmēr izraisa neapmierinātību un arī neizvēršas stāstos par “sevi”. Cilvēka pieredze pasauli pastāvīgi veido uztveres ierobežojumu nosacītu, taču tieši šie ierobežojumi paver mums pasauli. Kad pamanām mūsu nenoturīgo uzmanību vai savilktos muskuļus plecos, mēs acumirklī ievērojam mūsu ierobežotās kustības un apziņu, tādējādi rodot ceļu uz brīvību no uzvedības modeļiem, ko sniedz to apzināšanās. Atcerieties, ka Pattabhi Džoiss sīkāk neskaidroja, kā strādāt ar sešām indēm. Viņš tās uzskatīja vienīgi par simptomiem un sacīja — ja kāds vēlas strādāt ar duhkhas simptomiem, viņš nesāk ar pašu simptomu, bet gan ar piecām klešām un to mijiedarbību citai ar citu.
Prātojot par Pattabhi Džoisa ierosinājumu, esmu sapratis viedo domu par pamatā esošo pieķeršanās un riebuma uzvedības modeļu vērošanu, necenšoties iznīdēt pašu simptomu. Mūsu uzdevums ir caur simptomu nokļūt līdz cēlonim, kas izraisījis šo simptomu.
Arī kolektīvā līmenī alkatība, trauksme, depresija un pat dusmas netiek atbilstoši pārstrādātas, ja steidzamies izslēgt tās no apziņas. Trauksme kultūras kontekstā nereti norāda uz nepieciešamajām izmaiņām, tāpēc no kolektīvās apziņas viedokļa trauksmi kā simptomu nedrīkst pārāk ātri apspiest. Arī sāpju sajūta bieži māca mums atšķirt sajūtu no reakcijas uz sajūtu un ir neizbēgams cilvēka novecošanas aspekts. Bailes ir svarīgas — dzīvnieks bez bailēm ir miris dzīvnieks. Mums nevajadzētu pārlieku ātri atbrīvoties no šā simptoma, tā vietā derētu iedziļināties līdz tā saknei. Nirodhas procesa mērķis ir atbrīvot kavēkļus, atbrīvot vietu, nokļūt līdz lietu būtībai. Nirodba burtiskā tulkojumā nozīmē “sakne” jeb “radikāls”, kas ietver iedziļināšanos lietas būtībā. Pattabhi Džoiss uzskata, ka klešas palīdz mums nokļūt līdz simptoma saknei. Tās ir karte dzīves pieredzes apvidū, kas, pētot to caur klēšu prizmu, allaž rādās kā uzbūvēta pieredze. Tā ir fenomenoloģijā balstīta psiholoģija. Lai nesāktu ar diagnozi vai pat mīta radīšanu, nav dots nekāds konteksts, kurā visam ir sava noteikta vieta. Pat ja mēs galu galā kaut ko pieņemam vai atlaižam, ne vienmēr mums ir izskaidrojums, kāpēc vai kā tas vispār ir radies. Tāpēc mēs sākam ar ķermeni. Savu izpēti sākam ar nemiera, ciešanu un neapmierinātības izzināšanu, uzdodot jautājumu: “Kas ir cilvēka pieredzes tagadnes mirklī klātesošs?”
Ja joga ir zinātne, kas pēta veidu, kā mēs uztveram un interpretējam savu pieredzi, lai panāktu fundamentālas izmainās šajā pieredzē, mums jāsak ar izpratni, kā tieši izpaužas zināšana. Tas, kā mēs par kaut ko zinām, nav nodalāms no ķermeņa, tāpēc mūsu uztveres kanālu atmodināšana nozīmē arī prāta un ķermeņa inteliģences atmodināšanu. Mums ir savi personīgie ieradumi ne tikai priekšstatos par pasauli, bet arī ķermeņa kustībās, protams. Ja Hatha jogas prakse ir iekšēji vērsta uz prāta un ķermeņa daudzajiem slāņiem, mēs ieradināmies pētīt, kā zinām to, ko mēs zinām, un cik cieši saistītas ir mūsu zināšanas un kustības veidi. Formālā prakse attīstās, apziņai aizvien vairāk vēršoties uz iekšu, nevis nemitīgi vērojot ārējo formu. Citādi āsanu vingrinājumi kļūst par vēl vienu veidu, kā mēs īstenojam savas bezapziņas patības prasības.
Daudzas mūsdienu jogas kopienas pie šīs atklāsmes nonāk pa grūtāko ceļu. Āsanas praktizēt sāk cilvēki, kurus vilina šo vingrinājumu fiziskie, estētiskie un citi ieguvumi, un tur nav nekā slikta. Tomēr, pievēršoties vingrinājumiem kā prakses pilnveidošanas veidam, tiek panākts pretējs efekts. Pēc kāda laika cilvēki savā praksē nedara neko citu kā tikai noslīpē tehniku. Tehniku sāk jaukt ar jogas pieredzi, nemaz nerunājot par citām pakāpēm, ko varētu salīdzināt ar virtuozu mūziķi bez pieredzes, rakstura un dvēseles. Jogas skolotāji un mācekļi var pat gūt patiesas atklāsmes, taču no astoņu pakāpju prakses viedokļa ir nepieciešams darbs daudzās jomās. Praksei jāaptver viss, apziņas laukā jāietver visa dzīve, bez izņēmuma. Elpu uzskata par rīta vēju, mūsu domas — par dabas ainavu, savukārt līdzjūtība ir mūsu prakses iemiesojums.
Pieķeršanās un patmīlības ieradumi ir nerimtīgi, un prāta un ķermeņa ieradumi nebūs iznīdējami, ja neturpināsim praktizēt un nemitīgi necentīsimies sasniegt vairāk par mūsu iecienītajiem vingrinājumiem. Tad mēs varam atgriezties pie šiem vingrinājumiem, jau budarm gudrāki, jo spējam uztvert tos kā rīku, gluži kā trompeti, kas palīdz pārveidot skaņas, bet pati nav skaņas avots.
Kad iedziļināmies elpas kā vienota veseluma skaņā vai kad uzmanīgi ieklausāmies ieelpas un izelpas izmaiņās, mēs raugāmies tieši uz Visuma dabu, kā tā izpaužas konkrētajā pieredzes mirklī. Izjūtot nemanāmās elpas kustības ķermenī un gadu no gada ieklausoties šajās kustībās, esmu mācījies pievērst uzmanību tam, kā apziņā viss nāk un iet vienā vienmērīgā plūdumā. Tas man arī iemācījis pasauli uztvert no notikumu un procesu universālas nepastāvības viedokļa. Elpa ir dzīves tīkla neatņemama sastāvdaļa, un elpas pētīšana, neatsveši-noties no tās, atklāj manu vietu šajā tīklā. Es neesmu nekas cits kā vien šis dzīves tīkls.
Paceļoties pāri duālisma un fragmentēšanās ieradumiem, es kļūstu par to, ko es vēroju. Ar ko gan lai salīdzina sevi tad? Es tik skaidri izjūtu elpu iegurņa pamatnē, ka man paveras visa pieredze un es pieredzu notiekošo kā dabas daļu, tauriņa spārnu kustību, pastāvīgo saikni starp ķermenisko un bezķermenisko. Vislabāk to aprakstīt kā intīmu saikni ar visas esības plūsmu, kurā ķermenis un prāts kļūst nenovērojami, nešķirami no visa pārējā. Kad mans prāts beidzot pilnībā pievēršas elpas plūsmai, rodas sajūta, ka tā ir visas eksistences jēga. Nekas nav skaidrāks.
Foto: https://shiversupthespine.blogspot.com/2010/08/guest-author-michael-stone-on-freeing.html
Maikls Stouns
Maikls Stouns 1974-2017
psihoterapeits, jogas skolotājs, budisma pasniedzējs,
grāmatu autors un sabiedriskais aktīvists. Viņš studējis psiholoģiju, psihoanalīzi, filozofiju, salīdzinošās reliģijas un iegūtās zināšanas izmantojis, lai tradicionālās senās mācības apvienotu ar mūsdienu psiholoģijas un filozofijas atziņām. Maikls Stouns vadīja dažādas jogas nodarbības, arī īpaši medicīnas darbiniekiem (ārstiem, medmāsām, psihiatriem, paliatīvās aprūpes speciālistiem, psihoterapeitiem).
