Naudas pelnīšana – vīrieša pienākums, viņš šos principus arī nosaka.
PIRMAIS PRINCIPS ir tāds, ka nauda jāpelna godīgi.
Vēdas apgalvo, ka cilvēka dzīvē ir trīs sfēras – dzīves sfēra labestībā, dzīves sfēra kaislībās un dzīves sfēra tumsonībā. Vēdās šīs trīs dzīves sfēras tiek sauktas par dabas gunām. Cilvēks šo sfēru ietekmē nonāk ne pēc savas gribas. Visa gimene atrodas vienā no šo sfēru ietekmēm, no tās izrauties praktiski nav iespējams līdz brīdim, kamēr netiek mainīti dzīves uztveres principi. Tāpēc cilvēkam dzīvē ir jāizvirza kaut kādi principi. Viens no pamatdarbības veidiem, ko mēs darām, ir darbs. Nauda mums jāpelna, ievērojot noteiktus principus. Saskaņā ar Vēdām tas, kurš strādā ar mīlestību citiem cilvēkiem, Dievam, atrodas dievbijībā, un viņam pienākas laime, t.i., laimes spēks sāk viņu vareni ietekmēt. Tas nozīmē, ka tādam cilvēkam būs nodrošināta laba saskarsme, darbs, pietiekami daudz iztikas līdzekļu utt. Pārsteidzoši, ka turklāt viņš pats netiecas būt bagāts. Viņš vienkārši strādā savu mīļoto darbu, dara to aizrautīgi, vienkārši palīdz visiem saviem draugiem, tuviniekiem, viņam ir noteikta ticība, citiem vārdiem – sirdsapziņa. Tātad cilvēkam nauda jāpelna godīgā veidā. Godīgi nozīmē – ne uz citu cilvēku ciešanu rēķina. Ja jūsu peļņa kādam rada zaudējumus, izteiktas ciešanas, ja jūs pelnot kādu mānāt, tādā gadījumā jūs nonākat tumsonības ietekmē. Šādā gadījumā ģimene degradējas, pamazām parādās grūtības, notiek uzbrukumi ģimenei, zādzības, parādās bīstami draugi. Ja cilvēks komunicē tādā saskarsmes lokā, draugi traucē laimīgai ģimenes dzīvei. Tāpat koncepcija ,,dzīvot tumsonībā” nozīmē – dzīvot sev, nevis citiem, turklāt nelikumīgi. Ja cilvēks dzīvo sev, nevis sabiedrībai un nelikumīgi, tad ģimene ir pakļauta degradācijai, jo šīs uzvedības rezultātā cilvēks nonāk tumsonības ietekmē. Tumsonībai ir dažādas jomas. Bērni var kļūt narkomāni, dzērāji; meitene, pieņemsim, var kļūt par prostitūtu; zēns -par bandītu utt. Tumsonība – vienkārši spēks, kas ietekmē ģimeni.
Kaislību ietekmē cilvēks visu vēlas sev, taču godīgā veidā. Viņš vismaz vēlas daudz strādāt, lai nopelnītu vairāk naudas. Šādā gadījumā viņu ierobežo kaislību spēks, zaudējot aizvien vairāk un vairāk laika dzīvošanai, visu laiku izmantojot tikai, lai nopelnītu naudu. Viņš sāk aizvien vairāk un vairāk strādāt, un arī ģimeni ierobežo nepieciešamība daudz strādāt. Pastāv princips, kas cilvēkam ļauj dzīvot dievbijībā, laimē. Cilvēkam nauda jāpelna godīgi, t.i., viņš nedrīkst nevienu mānīt. Viņam pašam ir jāsaprot, ko nozīmē godīgā veidā. Mūsdienās ir ļoti grūti to saprast, jo dažreiz mēdz būt tā, ka krāpjas pat valsts struktūras – likumi sabiedrībā nav pilnīgi, un cilvēkam pašam skaidri jāapzinās, ko nozīme godīgā veidā Viņš nedrīkst nevienu mānīt.
OTRAIS PRINCIPS
Cilvēkam jāpelna vienkārši. Jāsaprot, ka cilvēks pats saņems naudu saskaņā ar likteni, visvienkāršāk naudu ir pelnīt saskaņā ar savu dabu. Cilvēka dabu (būtību) mainīt nav iespējams, tāpēc nevar gūt ārkārtīgi lielu peļņu, nodarbojoties ar lietām, kas jums nav raksturīgas.
Tāpēc pastāv TREŠAIS PRINCIPS – nav nepieciešamības uzkrāt pārāk daudz naudas, jo, uzkrājot daudz naudas, cilvēkam pieaug vajadzības. Viņš uzskata, ka būs spējīgs apmierināt šīs vajadzības, jo domā, ka viņam vienmēr būs daudz naudas. Vēdās ir teikts, ka dzīve ir līdzīga viļņiem -dažreiz mēdz būt pacēlums, bet kādreiz – kritums. Cilvēkam nebūs vienmēr daudz naudas, dažreiz tās būs maz. To sauc par dzīvi pāri saviem līdzekļiem. Cilvēks uzkrāj daudz naudas, pēc tam nopērk dārgu lietu, nespējot to uzturēt. Viņš slīgst parādos, bet pēc tam viņa eksistence kļūst neizturama. Tāpēc cilvēkam ir jāsaprot, ja viņam ir iztikas līdzekļi un pat uzkrājumi, nevajag uzskatīt, ka tā ir aprites nauda. Viņš var naudu uzkrāt kādas negaidītas problēmas atrisināšanai un tamlīdzīgi, bet nedrīkst krāt, lai nopirktu kādu dārgu lietu, ko pēc tam nespēj uzturēt.
CETURTAIS PRINCIPS
Cilvēkam jāstrādā atbilstoši savai kvalifikācijai. Šo principu mēs apskatījām, kad runājām par to, ka naudas pelnīšanas veidam jābūt vienkāršam. Dažreiz cilvēkam ir ļoti sarežģīta kvalifikācija un arī naudu pelna pietiekami sarežģīti, taču, ja viņa kvalifikācija ir rīkoties tieši tā, tad tas viņam nebūs sarežģīti. Tātad vienkāršības princips arī te tiek ievērots. Cilvēks var būt ļoti kvalificēts. Ārēji viņš strādās sarežģītu darbu, taču viņam tas šķitīs vienkāršs, jo ir ierasts.
Piektais princips. Cilvēkam nevajag uzturēt ģimenei ar līdzekļiem, kuru pielietošanai viņam nav īpašību. Citiem vārdiem, stājoties mācību iestādē, cilvēkam tas kārtīgi jāapdomā, jo viņš atbild par savu ģimeni. Runa ir par vīrieti. Viņam ir labi jāpadomā, vai tāda izglītība ir nepieciešama, jo, ja viņam nepiemīt tādas izglītības iegūšanai nepieciešamās personības īpašības, viņš to jūt. Vīrietim ir grūti mācīties, viņam ir grūtības kvalifikācijas iegūšanā. Tas nozīmē, ka viņam nebūs līdzekļu dzīvei atbilstoši šai kvalifikācijai, jo viņš nerīkojas saskaņā ar savu dabu.
Pieņemsim, cilvēks nodomājis kļūt par inženieri, bet viņa būtība nav veidot rasējumus, taču viņš jūt, ka tas ļaus labi nopelnīt. Taču, ja viņš nerīkosies saskaņā ar savu dabu, tas viņam nenodrošinās iztikas līdzekļus dzīvei.
SESTAIS PRINCIPS – cilvēkam nevajag izdomāt aizvien jaunus un jaunus veidus, kā sevi uzturēt. Viņam jācenšas pilnveidot to, ko viņš jau prot. Personības īpašībām ir noteikta daba, tās nevar mainīt. Tāpēc cilvēkam jāstrādā tādā veidā, kā viņš ir iesācis, taču viņam ir jāmaina attieksme pret darbu. Izmainīt attieksmi nozīmē strādāt ar mīlestību, strādāt citiem, sabiedrībai kopuma, nevis sev.
Tādā veidā cilvēks, bez šaubām, gūst panākumus, jo pret viņu mainās attieksme. Tā rezultātā uzlabojas arī viņa labklājība.
SEPTĪTO PRINCIPU saprast ir ļoti grūti, taču tas ir šāds – cilvēkam jābūt apmierinātam ar to, kas viņa dzīvē ienāk pats par sevi. Ja viņš noteiktu laiku strādā un iegūst iztikas līdzekļus, viņam ir jābūt ar to apmierinātam. Ja viņš ar to nebūs apmierināts, viņa dzīve kļūs par katorgu – nāksies ļoti daudz strādāt.
ASTOTAIS PRINCIPS — nevajadzīgas pārdomas par to, kā nopelnīt naudu, ir nepareiza prāta enerģijas izmantošana. Tas nozīmē, kad cilvēki sāk ļoti daudz runāt par to, kur strādāt, kā strādāt, kāpēc strādāt utt, tam tiek tērēta visa diena, beigu beigās tas rada ļoti lielu spriedzi, jo pārdomas par šādām tēmām nogalina daudz psihiskās enerģijas, tērē spēku, un rezultātā viss var beigties ar konfliktu. Lūk, jautājums, ko ir ļoti grūti uztvert: ,,Kā var būt laimīgs un netiekties pelnīt pēc iespējas vairāk naudas?” Šis jautājums patiešām ir ļoti grūts. Tāpēc, ka visi tiecas pēc naudas, visi domā, ka spēj kļūt laimīgi, tiecoties nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas. Es jau par šo tēmu runāju – strādā, cik gribi, vairāk nekā pienākas tik un tā nenopelnīsi. Janopelnīsi vairāk naudas, tadzaudējot daļu veselības vai kaut ko citu, piemēram, attiecības ģimene Vēdas to apraksta sekojoši. Cik daudz esam uzkrājuši dievbijības, t.i., cik daudz laba esam darījuši, citiem, tik daudz saskaņā ar karmas likumu pie mums atgriezīsies šajā dzīvē. Ja mēs tā domājam, prāts nonāk līdzsvarā ar iespējām. Ar to ir saistītas arī dažādas spējas. Pieņemsim viens cilvēks spēj nolikt eksāmenu, bet cits – nespēj. Tas viss ir atkarīgs no dievbijības. Viens var pacelt svaru stieni, cits – nevar. Cilvēkam nevajag domāt, ka viņam ir tādas spējas, ja viņš redz, ka to nav. Piemēram, mācoties universitātē piecus gadus, viņš redz, ka nespēj eksāmenu nolikt uz ,,desmitnieku”, visbiežāk saņemot ,,četri”. Viņam nevajag domāt, ka viņš tomēr kļūs par teicamnieku. Tas ir saprātīguma pazīmes princips. Pieņemsim, cilvēks kādā uzņēmumā nespēja kļūt par direktoru, bet visu laiku bija vietnieks, un arī citā uzņēmumā viņa stāvoklis palika nemainīgs – vietnieks. Viņam nevajag domāt, ka trešajā uzņēmumā viņš nu jau kļūs par direktoru. Kad cilvēks izprot savu stāvokli sabiedrībā, savas iespējas, tad, nepieliekot pārmērīgas pūles, kļūst laimīgs.
Ja cilvēks tomēr sāk tiekties pēc mērķa, kas nav viņam raksturīgs, tad viņš zaudē savu stāvokli un tās iespējas, kas viņam bija. Tāpēc vienmēr ir ļoti skaidri jāsaprot, ka nevajag tiekties nopelnīt vairāk par tiem līdzekļiem, kas viņam parasti ir. To var ļoti labi redzēt: vienas ģimenes ir ļoti bagātas, citas ir ļoti nabadzīgas, trešās – vidējas. Un visbiežāk dzīves laikā tas īpaši nemainās, bet, ja mainās, tad pateicoties pārmērīgām pūlēm, kas iznīcina ģimeni kā tādu: strādājot trijos darbos, galu galā iegūstot invaliditāti utt. Tāpēc cilvēkam ir jāsaprot, ka viņš var iegūt tikai noteiktu līdzekļu daudzumu dzīvei.
O.Torsunova grāmatas fragmenti
