Kad Iskandars no Balhas gulēja uz nāves gultas, dēls viņam vaicāja:
Kas ir tava spēka, bagātības un brīnumu avots? Tēvs izdvesa:
To pateikdams, es taču pārrautu saikni ar šo avotu, tāpēc varu vion apliecināt, kas tas ir, nevis kur tas ir.
Viņš turpināja:
Mūsu dzīve ir sūfiju Ceļš, un uz šīs zemes mēs esam itin kā svešinieki starp šīs pasaules mežoņiem, taču tagad es aizeju, lai pievienotos savējiem.
Viņa dēls sacīja:
Kāpēc tu to visiem nepateici savas dzīves laikā? Tavs paraugs, kas dzīvos tūkstoš gadu, būtu licis ļoti daudziem nostāties uz sūfiju Ceļa un dotu tiem Izredzēto svētību.
Iskandars nopūtās un atteica:
Viņus lielākoties pievilinātu kāre uzzināt noslēpumu un iegūt vairāk, nekā ir citiem. Mans dēls, visu mūžu es esmu mācījis atturību, cerēdams, ka tā remdēs alkatību, kas dzen cilvēku postā, pat ja viņš alkst pēc labā.
Ko tad lai es daru? – vaicāja dēls.
Tev jātiecas pēc Patiesības pašas Patiesības labad un ne pēc kā nav jātiecas sevis labad.
Bet kā es zināšu, vai tiecos pēc kaut kā sevis labad vai arī Patiesības labad?
Ik dienu vingrinoties, tu atskārtīsi, ka tas, ko tu iztēlojies par sevi pašu, sastāv no ieskatiem, kurus tev
iedvesuši citi, un tas nebūt neesi tu pats. Tu meklēsi Laikmeta Skolotāju, līdz atradīsi viņu. Un, ja tu nespēsi
pazīt Laikmeta Vadoni, tad tas notiks tāpēc, ka tu iekšēji noliegsi viņu, nevis tāpēc, ka viņš nebūtu saskatāms kā
Laikmeta Vadonis.
Tāda ir dižā sūfija Suleimana Nadžamī, Balhas Iskandara dēla, liecība. Nododams to tālāk savam dēlam,
viņš sacīja: Nevaru teikt, ka visā garajā mūžā būtu apguvis ko vairāk par šo tēva atstāto gudrības mantojumu. Tāpēc es dāvāju to tev.
