Indijā kāds faķīrs jautāja sūfijam, vai tas var nosaukt viņam Visdižāko Vārdu – Allāha Simto Vārdu. Tie, kas to zina, spēj darīt brīnumus, mainot dzīves un vēstures gaitu. Neviens nevar to uzzināt, pirms nav tā cienīgs.
Sūfijs sacīja:
Saskaņā ar tradīciju man vispirms jāuzliek tev pārbaudījums, kas parādītu tavas spējas. Tu aiziesi pie šīs pilsētas vārtiem, paliksi tur līdz naktij un tad atgriezīsies pie manis, lai pavēstītu, ko būsi redzējis.
Faķīrs ar dedzību izdarīja visu, kā teikts. Iestājoties tumsai, viņš atgriezās un izstāstīja viedajam šādu notikumu:
Kā man bija likts, es nostājos pie pilsētas vārtiem un visu modri novēroju. Dienas gaitā vislielāko iespaidu uz mani atstāja notikums ar kādu vecu vīru. Viņš gribēja ieiet pilsētā ar prāvu malkas nastu uz muguras
Vārtu sargs uzstāja, ka jāmaksā nastas vērtībai atbilstoša nodeva. Vecais vīrs, būdams bez graša kabatā lūdza, lai ļaujot viņam vispirms pārdot malku. Redzēdams, ka sirmgalvim nav draugu un viņš ir bezpalīdzīgs, vārtu sargs atņēma viņam malku un pievāca to sev. Veco vīru padzina ar nežēlīgiem belzieniem.
Sūfijs jautāja:
Ko tu jūti, to redzēdams? Fakīrs atbildēja:
Es vēl dedzīgāk vēlējos uzzināt Visdižāko Vārdu. Ja es būtu to zinājis, ar nelaimīgo un nevainīgo malkas cirtēju viss būtu noticis citādi.
Sūfijs noteica:
Ak, cilvēk, tu, kas dzimis, lai sasniegtu svētlaimību! Pats es Simto Vārdu uzzināju no sava Skolotāja pēc tam, kad viņš bija pārbaudījis manu nelokāmību un pārliecinājies, vai es pakļaujos mirkļa izjūtu verdzībai vai esmu gatavs kalpot cilvēkam, kā arī, kad biju piedzīvojis notikumus, kas ļāva man izprast pašam savas domas un izturēšanos.
Simtais Vārds pastāv, lai nemitīgi kalpotu visai cilvēcei. Mans Skolotājs nebija neviens cits kā malkas cirtējs, kuru tu redzēji šodien pie pilsētas vārtiem.
Attēls: devianart.com
