Reiz dzīvoja kāds dervīšs, kura labā slava, pateic ties viņa garīgajiem un laicīgajiem sasniegumiem, gadu gaitā auga augumā.
Kādu dienu viņš nolēma precēties. Par lielu pārsteigumu visiem, kas viņu pazina, viņš izraudzījās sievieti, kuras negantā daba bija pazīstama plašā apkārtnē.
Kāds klejojošs babā, kas apciemoja dervīšu neilgi pēc kāzām, nevarēja apvaldīt ziņkārību, redzēdams, kā dievbijīgo vīru nemitīgi pārtrauc un nopeļ muļķa sieviete.
Viņš lūdza, lai namatēvs paskaidro, kāds tam iemesls.
Dervīšs sacīja:
Brāli, kad tu pārkāp acīm redzamā robežas, daudz kas top skaidrs. Izrādās, ka manas sievas spriedelēšana neļauj man kļūt pārlieku valdonīgam. Ja nebijis viņas, mans viedā stāvoklis varētu sakāpt man galvā. Turklāt vienmēr pastāv iespēja, ka, salīdzinādama savu uzvedību ar manējo, viņa varētu pārvarēt savu nesavaldību un nodrošināt sev debesu svētlaimi.
Patiesi ir vērts censties atdarināt viedos, – babā klusībā nosprieda. Izskaidrojums bija viņu dziļi ietekmējis, un, atgriezies mājās, viņš bez kavēšanās apņēma visnešpetnāko sievu, kādu vien spēja atrast.
Viņa zākāja vīru visu draugu, radu un mācekļu klātbūtnē. Vīra lēnprātība tikai vairoja viņas izsmieklu un ķengas.
Nepagāja necik daudz mēnešu, kad babā sieva galīgi zaudēja sajēgu. Viņa tik ļoti pierada brukt virsū cilvēkiem, nesaņemot pretsparu, ka reiz aizsāka ķildu ar vēl negantāku sievieti – un tā viņu nogalināja.
Atraitnis babā atsāka klejotāja dzīvi un reiz, atkal nonācis pie dervīša, izstāstīja tam notikušo. Dervīšs sacīja:
Ja tu vispirms būtu lūdzis man padomu, nevis meties īstenot pussaprastu viedokli, tad es būtu tev paskaidrojis, ka tā nav vispārēja likumsakarība un kā to izmantot tavā gadījumā. Mēģinādams darīt labu pats sev, tu esi nodarījis ļaunu citiem.
