Klausoties pasaciņu par stārķi, kas nes bērnus, vairākums piecgadīgo mazuļu tikai pasmejas. Desmitgadīgie jau zina pavisam skaidri, kā bēbji rodas, un daudzi divpadsmitgadīgie jau gūst pirmo seksuālo pieredzi, kaut arī tā būtu tikai datorspēle.
Mācību un uzskates līdzekļu par šo tēmu ir ārkārtīgi daudz. Skolu mācību plānos paredzētas seksa jautājumiem veltītas stundas. Daudzos košos žurnālos tiek skaidrots, kas ir «seksīgi», jauniešu žurnālos var lasīt, kam jāpievērš uzmanība «pirmajā reizē». Galvenā skolotāja ir televīzija, kas demonstrē, ka seksa variantu ir tikpat daudz, cik desas šķirņu bodē. Tikai neviens bērniem nestāsta, kas patiesībā ir mīlestība.
Neviens jau neapstrīd, ka seksuāla izglītošana ir svarīga, ka atbrīvošanās no seksuālās nedrošības mūsu paaudzei ir nākusi pārāk vēlu, ka katram pirms laulībām būtu jāgūst sava pieredze. Bet to, ka sekss ir mīlestības sastāvdaļa un bez mīlestības tas ir tikai paviršs sakars, bērni tā arī neuzzina. Viņi arī neiemācās, ka mīlestības mūžs ir daudz ilgāks par seksu.
Toties ik dienas miljoniem bērnu vēro televizora ekrānā, ka attiecības ir iespējams mainīt kā cimdus, lai atkal un atkal izjustu pirmā seksa skurbuma lādiņu un nepārtraukti peldētu laimē. Nav retums, ka trīspadsmitgadīgie plātās ar neesošu seksa pieredzi, lai tikai netiktu izstumti, vai arī iekrīt pirmajā gultā vai krūmos, lai pēc neveiklā mēģinājuma nāktu izmisīgs jautājums un neticīgs secinājums: «Un tas tiešām bija tas?»
Seksa nozīmes pārspīlēšana un trūcīgie skaidrojumi par mīlestību ir vainojami pie tā, ka vēlāk izjūk tik daudzas ģimenes – izjūk, pirms īsti izveidojušās.
Tad pēkšņi kļūst skaidrs, ka nav noslēgta partnerība, bet tikai seksuāla apvienība, kas nespēj izturēt laulības ikdienu. Iemīlēšanās ir sajaukta ar mīlestību. Izrādās, ka ārpus gultas vispār nav par ko runāt. Sīkie trūkumiņi sāk kaitināt. Sākas nemitīgas ķildas par visādiem niekiem un steigā tiek kravāti čemodāni. Šķiršanās. Bieži vien uz bērnu rēķina.
Nu atriebjas tas, ka kopš bērna kājas runa vienmēr ir bijusi par seksu, nevis mīlestību, kas iegūstama, tikai strādājot ar sevi, jo mīlestība ir tolerance, nemitīga iedziļināšanās otra cilvēka problēmās. Tā ir maigums, uzticēšanās, piedošana, uzticība un sapratne, ka partneris tāpat ir cilvēks ar saviem «asajiem stūrīšiem», ka viņš tikpat kā nav pārveidojams, bet ir mīlestības cienīgs arī bez nepārtrauktiem seksa vingrinājumiem.
Sekss ir brīnišķīgs, bet ar to vien visai dzīvei nepietiks.
«Kāds iesēj manī mīlestību,
bet jāmīl būs man pašam.»
Iemīlēšanās ir maģisks notikums, daudz skaistāks par visu pārējo, ko dzīve var piedāvāt, bet diemžēl tas gadās pārāk reti. Visai bieži mēs esam iemīlējušies fantāzijā, savā priekšstatā par otru, nevis šajā cilvēkā. Mēs neapzināti piedēvējam otram savas īpašības, motīvus un jūtas. īstenības apjauta var kļūt par priecīgu pārsteigumu, bet lielākoties tā nāk reizē ar vilšanos.
Ir daudz cilvēku, kas nespēj paspert šo soli -no iemīlēšanās līdz mīlestībai. Viņi ir iemīlējušies pašā iemīlēšanās procesā un tādējādi zaudē jebkuru iespēju nonākt pie mīlestības. Laikam ejot, iemīlēšanās noplok, bet mīlestība pieņemas spēkā.
Iemīlēšanās ir svarīga un lieliska, bet nevajadzētu izlaist no acīm mērķi, ka jānonāk pie mīlestības. Iemīlēšanās ir tikai palīgs šajā ceļā, tā nav ilgstošs stāvoklis. Šajā ceļā cerētās laimes vietā visai bieži mūs gaida konflikti, kurus neesam iemācījušies risināt. Partneri nezina, ka mīlestība nav gatavs auglis, kas iekrīt klēpi, tikko sastapts īstais un vienīgais. Tikai tad, ja abi būs gatavi nepārtraukti mācīties, var attīstīties partnerattiecības, kuras viņi paši izveidos.
Lai tā notiktu, jums jāpārstāj gaidīt īstais. īstā nav, ir tikai «varbūt». Un viļoties nav nekādas jēgas vainot otru. Šeit nav vainīgo, ir tikai nespēja tikt galā ar savu uzdevumu.
Foto: thegirlcansmile
Kurts Teperveins
