Hasans no Basras stāsta:
Biju sev iegalvojis, ka esmu ļoti pieticīgs cilvēks un gan domās, gan attieksmē pret citiem gaužām pazemīgs.
Tad kādu dienu, stāvēdams upes krastā, es ieraudzīju turpat sēžam kādu vīru. Viņam blakus sēdēja sieviete, bet abiem priekšā stāvēja vīna krūka.
Es nodomāju: “Kaut nu es varētu pārveidot šo vīru no tik pagrimuša radījuma, kāds viņš ir tagad, par tādu pašu cilvēku, kāds esmu es!”
Šai mirklī es pamanīju, ka upē grimst laiva. Vīrietis bez kavēšanās metās ūdenī, kur ķepurojās septiņi cilvēki, un sešus no tiem iznesa krastā, drošībā. Tad vīrs pienāca pie manis un teica: “Hasan, ja tu esi labāks cilvēks par mani, tad Dieva vārdā izglāb pēdējo slīcēju!”
Es aptvēru, ka nevaru izglābt pat šo vienu cilvēku, un viņš noslīka.
Nu vīrs man teica:
“Šī sieviete ir mana māte. Šinī vīna krūkā ir tikai ūdens. Lūk, kā tu spried, un, lūk, kāds tu esi!”
Es nokritu viņam pie kājām un iesaucos:
“Kā tu izglābi tos sešus no septiņiem nelaimē nokļuvušiem, tāpat glāb arī mani, lai nenoslīkstu lepnībā, kas tērpjas tikuma drānās!”
Svešinieks sacīja:
“Es lūdzos, lai Dievs piepilda tavu vēlmi.”
Attēls: devianart
