Abū Nudžums reiz ieradās klosteri, kur mita sūfisma sekotājs, vārdā pīrs un muršīds Partougīrs Dalīls.
Dalīls sacīja:
Raugi, kā mēs ar ordeņa brāļiem gremdējamies debesu mīlestības daiļumā! Raugi, kā mēs ievērojam lielu pieticību un pašaizliedzību! Raugi, kā mēs lasām klasiķu darbus un atkārtojam viņu izteikumus, un atdarinām Seno Izredzēto veikumu! Raugi, kādu cieņu mēs esam iemantojuši, mūs it visur apbrīno un ņem par paraugu – lūk, kā mēs liekam pamatu patiesi stiprai celtnei!
Abū Nudžums neko neatbildēja. Viņš aizsūtīja vienu no saviem mācekļiem, Atiju vārdā, lai tas Dalīla pilsētā atver lūgšanu namu, kur nemitīgi notiktu reliģiskas nodarbības. Daudzi Dalīla mācekļi, kas bija radināti pie lūgšanām un alka lūgties vēl vairāk, pameta savu skolotāju un devās pie šī jaunā svētā. Tad Abū Nudžums uzdeva kādam nelietīgam nejēgam atvērt izsmalcinātu teki – īpašu namu, kur zem grezniem baldahīniem tika sludināts un kur tika skandēti daiļi vārdi un dzejas par debesu mīlestību. Šī brīnuma saviļņoti, tur sapulcējās vēl daļa Dalīla mācekļu. Pēc tam Abū Nudžūms nodibināja skolu, kur skolnieki nodarbojās ar ritmisku virpuļošanu Samarkandas rūdītākā blēža vadībā, un daudzino Dalīla mācekļiem, tagad pievērsušies jaunajām ceremonijām, paziņoja, ka visas viņu ilgas piepildot tā
brīnišķīgā pieredze, ko viņi gūstot šai skolā, un daži pat ticēja, ka ir īstu brīnumu liecinieki. Neapmierinājies arī
ar to, nerimtīgais Abū Nudžūms lika aprobežotam garīdzniekam dienu un nakti skandēt seno Skolotāju
izteikumus un nostāstus par viņu paveikto līdz ar plašiem paskaidrojumiem no sūfisma klasiķu darbiem.
Vēl bariņš nelaimīgā Dalīla sekotāju pārgāja pie šī svētā vīra un kāri uzklausīja visu, kas tam bija sakāms. Kā
beidzamo Abū Nudžūms nodibināja lūgšanu namu, kura visus mācekļus pakļāva nežēlīgam askētismam un
no visiem apmeklētājiem prasīja lielus ziedojumus.
Šinīs sienās drūzmējās augstmaņi un zemnieki, bagātie un nabagie, tirgoņi un ierēdņi, neatlaidīgi prasīdami, lai viņus pārbauda un liek viņiem ciest cēla mērķa labad.
No vairākiem simtiem Dalīla mācekļu vairs tikai trīs palika uzticīgi savam skolotājam. Abū Nudžūms ieradās viņa klosterī un sacīja:
Esmu izdarījis visu, ko varēju, lai parādītu tevi pašu. Tev tagad atliek pārbaudīt šos trīs, lai redzētu, vai viņi tiešām seko kādai mācībai vai arī paliek pie tevis ieraduma un jutelības dēļ, vai varbūt vienkārši par par spīti visu pārējo uzvedībai, kas no dažiem sagaidāms jebkuros apstākļos.
Dalīls nokrita pie īstā Skolotāja kājām un iesaucās Vai tagad, kad esmu sapratis, ka ciešu no seklas iedomības un ka mani mācekļi maldās un alkst pēc kumēdiņu rādītājiem, man ir vēl palikusi kaut vai vissīkākā cerība, ka drīkstu tev sekot?
Abū Nudžūms atteica: Kamēr, ka tev nepatīk iedomība un ka tu negūsti baudu no tā, ka visi paļaujas uz tevi, tu nevari man sekot. To, kas mums pārdodams, mums ir uzticējis tā īpašnieks. Neklājas pārdot to par tik lētu maksu kā fiziskas ciešanas, nauda, kuru ļaudis ir ar mieru atdot, lai kaut ko nopirktu, vai jutekļu bauda, ko viņi iztēlojas par kalpošanu Dievam.
Dalīls sacīja:
Bet vai tad mūsu tradīcijas nepauž, ka ir cildeni, piemēram, nest upuri?
Abū Nudžūms atbildēja:
Šie norādījumi sākotnēji bija paredzēti cilvēkiem, kas pārvarējuši iedomību. Ja vēl neesi spēris pirmo soli kā gan tu vari cerēt, ka tev izdosies otrais?
Šī brīnišķīgā atklāsme palīdzēja Dalīlam iemantot patiesu pazemību, un vēlāk viņš kļuva par Turkestānas īsteno Ceļvedi.
Attēls: devianart
