Reinkarnācija ir mūsu skola, lielās dievišķās gudrības skola mūsos, kas mums nepieciešama, lai, nepārtraukti uzkrājot pieredzi, mūsos atvērtos un kristalizētos augstāki spēki un mēs taptu pilnīgi brīvībā un gudrībā. Cilvēkā ielikta brīvās gribas dzirksts. Iedami no mūža mūžā, no klases klasē, mēs katrā dzīvē iegūstam jaunu pieredzi, izdzīvojam dažnedažādas dzīves formas un apstākļus, mācāmies jaunus un neapgūtus uzdevumus, sākam vairāk vai mazāk saprast savas agrākās kļūdas un savu slikto darbu nejēdzību, un cenšamies visu to labot. Kamēr viena dvēsele, atkarībā no attīstības pakāpes, savu uzdevumu apgūst veiksmīgi, otra to izdara visai gausi, un visai bieži tai jāatdzimst vairākkārt, lai iemācītos vienu un to pašu uzdevumu. Visādos apstākļos un formās, tautās un rasēs un zemēs, – pēc nepieciešamības, lai sekmīgi | iemācītos šo uzdevumu. Tāpēc nav grūti saprast, ka viena un tā pati dvēsele vienā mūžā var būt ķeizars, bet otrā kurpnieks, lai izdzīvotu rakstura īpašības, kas vēl trūkst. Lūk, kāpēc visas cilvēku objektīvās ārējās atšķirības mūžības priekšā ir tik mazvērtīgas.
Reinkarnācijas ideja tiek uzskatīta par ticības lietu bez stingriem pierādījumiem, vai, jo vairāk — nepierādama. Reinkarnācijas ideju noraida abi valdošie pasaules uzskati — gan zinātniskais, gan kristīgais, tomēr šajā rakstā vēlos parādīt, kāpēc šī ideja loģiski nebūtu noraidāma.
Raksta ietvaros vārdu reinkarnācija lietoju lai apzīmētu ideju, ka šī mūsu dzīve nav vienīgā, ka dzīvojam vairākkārt, ka mums ir bijušas iepriekšējās dzīves un, iespējams, būs nākošās. Ideju, ka eksistē kaut kāda nemirstīga daļa (nosacīti to var saukt par dvēseli), kas pārmiesojas no viena ķermeņa otrā, izdzīvojot vairākas secīgas dzīves.
Sāksim ar to, ka dzīve ir noteiktu notikumu virkne — kas sākas ar piedzimšanu, turpinās ar pieaugšanu, nobriešanu, novecošanu un beidzas ar nāvi. Atbilstoši — iepriekšējā dzīve ir līdzīga notikumu virkne, kas ir notikusi pagātnē. Iepriekšējā dzīve, tātad, ir pagātnes notikums.
Tālāk — palūkosimies uz citiem pagātnes notikumiem. Piemēram ņemsim vienkāršu pagātnes notikumu, kas saucas “vakardiena”.
Arī vakardiena ir notikumu virkne, kas sākās vakar no rīta, turpinājās pa dienu un beidzās vakarā.
Kādi mums ir pierādījumi, ka vakardiena ir reāla? Ka vakardiena ir tiešām notikusi? Kādas ir liecības, ka pagātnes notikums ir bijis?
Rūpīgi paskatoties, šādas liecības ir divu veidu.
Pirmkārt, tā ir atmiņa. Ja es atceros vakardienu, tad es saku, ka tā ir bijusi (jo es to atceros). Tai pašā laikā mēs zinām, ka mūsu atmiņa nav īpaši uzticama — mēs neatceramies visus pagātnes notikumus, un reizēm mēs atceramies to, kas nav noticis. Tāpēc mēs izmantojam arī citu cilvēku atmiņu — ja es atceros vakardienu un cits cilvēks atceras vakardienu, tas pastiprina ticamību pagātnes notikumam. Bet diemžēl neuzticama ir ne tikai mūsu, bet arī citu cilvēku atmiņa. Tāpēc mēs izmantojam otru liecību veidu — materiālās liecības.
Otrs liecību veids ir fiziskie fakti, materiālās liecības. Tās var būt fotogrāfijas, ieraksti, citi materiāli objekti.
Konkrēts piemērs: es ticu, ka eksistē vakardiena, jo es atceros, ka vakar gāju uz veikalu un nopirku pienu, pārnesu to mājās un ieliku ledusskapī. Šīs atmiņas var apstiprināt liecinieki, kas arī atceras ka biju veikalā un pārnesu pienu. Un, šīs atmiņas apstiprina fakts, ka šodien, atverot ledusskapi, es tajā atrodu piena paku — fizisku liecību, kas saskan ar atmiņu stāstiem.
Būtiski ir tas, ka atmiņu stāstiem ir jābūt saistītiem ar fizisko liecību — objektam ir jāapstiprina stāsta saturs un stāstam ir jāietver objekts. Vakardienas veikala apmeklējuma stāstā pierādošais objekts varētu būt veikala čeks makā vai novērošanas videokameras ieraksts — bet objektiem un stāstam ir jābūt par vienu un to pašu.
Tātad — atmiņas un fiziskās liecības ir vienīgie pierādījumi vakardienas eksistencei.
Aprakstītais šķiet triviāli, bet, citu pierādījumu vakardienas eksistencei nav. Lai to saprastu labāk, ir vērts palūkoties, kas notiek, ja atmiņas un objekti neatbilst viens otram.
Kā jau augstāk minēju, uz atmiņu ne vienmēr var paļauties. Īpaši uzskatāms piemērs ir ballīte, kurā ir lietotas dažādas vielas, kuru rezultātā nākošās dienas atmiņās par vakardienu ir vērojami būtiski iztrūkumi. Ja šajā brīdī ir atrodamas fiziskas liecības par kurām trūkst atbilstoša atmiņu stāsta, tad parasti seko mēģinājumi restaurēt iepriekšējās dienas notikumus, izmantojot citu cilvēku liecības un mēģinot no tiem “salīmēt filmu” — radīt stāstu, kas aizpildītu robus — loģiski sakārtotu to, par ko trūkst atmiņu. Ja tas neizdodas, tad — paliek mistērija.
Tagad, palūkosimies uz analoģiju starp diviem pagātnes notikumiem — vakardienu un iepriekšējo dzīvi.
Vairums cilvēku atceras vakardienu. Vairums, bet ne visi.
Vairums cilvēku neatceras iepriekšējās dzīves. Vairums, bet ne visi.
Vairums uzskata, ka vakardiena ir fakts. Vairums uzskata, ka iepriekšējā dzīve ir izdomājums.
Vakardienas gadījumā mēs saprotam, ka tas, ka trūkst atmiņu, nav pierādījums tam, ka vakardiena neeksistē, ka tā ir izdomājums, ka ticība vakardienai ir personiskās izvēles un ticības jautājums. Tad kāpēc lai ar iepriekšējo dzīvi būtu citādi?
Eksistē cilvēki, kuri atceras savas iepriekšējās dzīves — savu ķermeni tajā dzīvē, savu ģimeni, pilsētu, dzīvokli, nodarbošanos. Meklējot fiziskās liecības šiem atmiņu stāstiem tos var atrast — mājas, ģimenes, cilvēkus, notikumus. Tāpat var atrast cilvēkus, kuri apstiprina šīs atmiņas — nesaistīti ar to cilvēku, kurš šobrīd atrodas jaunā ķermenī. Šādi gadījumi ir sistemātiski pētīti un to ir vairāk nekā daži. www.reincarnationcentre.org
Līdz ar to var uzskatīt, ka pierādījums reinkarnācijai ir tieši tāds pats, kā pierādījums vakardienai. Citiem vārdiem sakot — iepriekšējās dzīves ir tik pat reāls notikums kā vakardiena — vienkārši vienu mēs atceramies labāk, bet citu — parasti aizmirstam. Tas arī ir pierādījums reinkarnācijas iespējamībai.
Gatavojot šo tekstu, uzdūros diviem īsiem video par tēmu.
Pirmais ir no budistu skolotāja Ajahn Brahm — par to, kādēļ ir vērts atcerēties iepriekšējās dzīves (tas būtiski mazina stresu šajā) un kā to izdarīt (pēc dziļas meditācijas uzdot jautājumu savam prātam — kādas ir manas agrākās atmiņas? Un agrāk lūdzu?)
Otrs — no joga Sadhguru — kāpēc mēs neatceramies iepriekšējās dzīves un kāpēc nevajag meklēt iepriekšējo dzīvju atmiņas. Galvenais iemesls — ja mēs jau tā netiekam galā ar visām tām atmiņām, kuras mums ir par šo vienu dzīvi — tad kādēļ sevi apgrūtināt ar atmiņām par iepriekšējām dzīvēm, vēl jo vairāk, ja daba ir paredzējusi šo aizmiršanas mehānismu, piedzimstot no jauna?
Raksts: https://aumprakse.lv/logisks-pieradijums-reinkarnacijas-iespejamibai/
