Reizēm mēs dzirdam stāstus par to, ka cilvēks ticis pie bagātības vienas dienas laikā. Protams, tikpat labi ir iespējams, ka šim cilvēkam īstenībā vajadzēja gadu desmitus, lai beidzot svinētu uzvaru. Tik un tā panākumi ir skurbinoši – tie priecē gan jaunībā, gan brieduma gados.
Frenks Makkūrts mācīja literatūru un rakstniecību kādas Ņujorkas vidusskolas vecākajās klasēs.
Viņš arī pats mēģināja rakstīt, taču nekad neko nebija publicējis.
Frenka personību bija veidojusi pieredze bērnībā, kas aizvadīta kādā Īrijas mazpilsētā. Tajā bija daudz skumju – gan nabadzība, gan vecāku alkoholisms, taču bija arī jautrība un humors. Beidzot Frenks nolēma pamest darbu skolā un pilnīgi nodoties rakstniecībai.
Un tagad miljoniem cilvēku lasa lielisko romānu “Andželas pelni”, kas ieguvis Pulicera prēmiju.
Vēl nesen neviena nepazīts un neatzīts, Frenks pēkšņi bija ieguvis pasaules slavu. “Man tas ir milzīgs piedzīvojums, milzīgs pārsteigums. Es tiešām nezinu, kā tas viss veidosies tālāk. Esmu satriekts,” viņš atzinās neilgi pēc prēmijas saņemšanas.
“Tomēr pamatos tas mani nav mainījis,” viņš turpināja. “Man nav laika, lai ap sevi tīksminātos. Ticiet man, reizi pa reizei es palūkojos uz sevi un saku: “Nu kļūsti taču beidzot iedomīgs!” Tas nekad neizdodas.”
Cilvēki, kas, par spīti vairākām neveiksmēm, spēj pastāvīgi turpināt darbu iecerētā mērķa sasniegšanai, ir par 31 % optimistiskāki un par 42 % apmierinātāki ar dzīvi. (Meulemann, 2001)
Deivida Nivena gramatas fragmenti