Slimnīcas palātā mitinājās divi smagi slimi vīri.
Vienam bija atļauts stundu dienā pavadīt sēdus, lai no viņa plaušām aizplūstu šķidrums. Šī vīra gulta atradās pie palātas vienīgā loga.
Otrs vīrs bija spiests ik dienu pavadīt, guļot gultā uz muguras.
Lai īsinātu laiku, abi stundām ilgi pļāpāja. Viņi runāja par sievām un ģimenēm, par savām mājām, par darbu, par dienēšanu armijā, par brīvdienām un daudz ko citu.
Katru pēcpusdienu vīrs, kuram bija atļauts sēdēt, stāstīja palātas biedram par to, kas redzams aiz loga.
Vīram, kurš gulēja otrā gultā, šī viena vienīgā pēcpusdienas stunda kļuva par visu dzīvi, it kā aiz loga esošās pasaules enerģija un košums viņa ikdienā ienestu plašumu un liktu atdzīvoties. No loga pavērās skats uz brīnumskaistu ezeru, gulbjiem, peldētājiem un bērniem, kas rotaļājās ar papīra kuģīšiem. Jauni mīlnieki apskāvušies pastaigājās starp ziediem visās varavīksnes krāsās. Ainavu izdaiļoja lieli, veci koki, tālumā vīdēja pilsēta.
Vīrs pie loga ārpasauli prata raksturot līdz sīkākajai niansei, savukārt vīram otrā gultā atlika vien aizvērt acis un domās uzburt brīnišķīgās ainas.
Kādā karstā vasaras pēcpusdienā vīrs pie loga stāstīja otram par parādi, kas tobrīd norisinājās uz ielas.
Otrs vīrs no savas gultas nevarēja sadzirdēt orķestri, tomēr visu izbaudīja gara acīm, jo palātas biedrs pie loga sīki un smalki aprakstīja notiekošo. Tā pagāja dienas un nedēļas.
Kādu rītu medmāsa ienesa palātā ūdeni, lai pacientus nomazgātu, taču atklāja, ka vīrs, kurš gulēja pie loga, vairs nav pie dzīvības. Viņš bija nomiris miegā. Medmāsa ļoti noskuma un lika sanitāriem aiznest vīra mirstīgās atliekas.
Tiklīdz tas šķita piedienīgi, otrs vīrs pavaicāja, vai viņu varētu pārcelt uz gultu pie loga. Medmāsa labprāt palīdzēja pacientam nokļūt otrā gultā un, pārliecinājusies, ka viņš ir ērti iekārtojies, atstāja vienu.
Cīnīdamies ar grūtībām un sāpēm, viņš atbalstījās uz elkoņiem un mēģināja piecelties gultā sēdus, lai pirmo reizi ieraudzītu pasauli aiz loga.
Beidzot bija uzsmaidījusi laime un arī viņš varēs lūkoties laukā pa logu. Vīrs paslējās augstāk, pagrieza galvu un paskatījās. Tur bija tikai liela, balta siena. Un viss.
Vīrs vaicāja medmāsai, kas gan būtu mudinājis palātas biedru izgudrot tik brīnišķīgus stāstus par ārpasauli. Viņa paskaidroja, ka mūžībā aizgājušais kungs bijis akls un sienu aiz loga nekādi neesot varējis redzēt.
Vēl viņa piebilda:
– Varbūt viņš gluži vienkārši gribēja jūs iepriecināt.
Nezināms autors
