Kāds zemnieks ieraudzīja, ka viņa vecais ēzelis iekritis akā un aizdomājās: kā gan man viņu no turienes dabūt laukā?Domāja, domāja un pie sevis nosprieda: „Ēzelis man jau vecs, viņam vairs ilgi nav atlicis ko dzīvot. Es tāpat jau grasījos pirkt jaunu ēzeli. Arī aka šī jau gandrīz izžuvusi, ūdens tajā vairs nemaz nav. Es jau sen gribēju to aizrakt ciet un rakt vietā jaunu. Kāpēc gan man ar vienu reizi neaprakt veco ēzeli un aku? ”

Zemnieks sasauca kaimiņus, lai tie palīdzētu viņam aizrakt aku. Ļaudis draudzīgi ķērās pie lāpstām un sāka rakt aku ciet. Sākumā ēzelis izrādīja sašutumu, bet vēlāk visiem par lielu pārsteigumu apklusa.

Zemnieks palūkojās lejup un apstulba. Ēzelis nebļāva tāpēc, ka bija aizņemts. Smiltis, kuras bira viņam uz muguras, viņš sparīgi purināja nost un ar kāju piemīdīja.  Pavisam drīz jau viņš atradās akas virspusē un spēja izrāpties laukā pats saviem spēkiem.  Dzīvē mums katram uz muguras patstāvīgi birst smilšu gabali, mēs varam sparīgi kliegt un pretoties, bet ir taču arī cits veids kā ar to tikt galā.