Ar Budu un viņa mācekļiem atgadījās zīmīgs notikums, kas mācekļos uz kādu laiku viesa nesapratni par Skolotāja patieso raksturu. Kā Buda, tā arī viņa mācekļi bija devuši celibāta zvērestu, pilnībā atsakoties no miesiskas mīlas. Taču, kādudien, kad dižais Buda kopā ar mācekļiem atpūtās koka paēnā, Skolotāja starojošās būtnes un sejas piesaistīta, viņam tuvojās kurtizāne. Ieraudzījusi dievišķo seju, iemīlējās Budā. Viņa metās tam klāt, apskāva un skūpstīja, skaļi saukdama: „Ak, skaistais un mirdzošais, es tevi mīlu!”
Celibāta zvērestu devušie mācekļi bija ļoti pārsteigti, izdzirdot Budas atbildi pērkamai sievietei: „Mīļotā, es arī tevi mīlu. Tomēr neapskauj mani, lūdzu! Vēl ne!”
Pērkamā sieviete vaicāja: „Tu mani sauc par mīļoto, un arī man tu esi mīļš. Tad kāpēc neļauj sevi apskaut?”
Dižais Buda atbildēja: „Mīļotā, es vēlreiz tev saku, ka skaušu tevi vēlāk, bet tagad ne. Tad arī pierādīšu savu patieso mīlestību pret tevi.” Mācekļi bija dziļi šokēti, jo iedomājās, ka Skolotājs ir iemīlējies kurtizānē.
Pēc daudziem gadiem, Kad Buda kopā ar mācekļiem meditēja, viņš pēkšņi iesaucās: „Tagad man jāiet! Mana mīļotā kurtizāne mani sauc, šobrīd viņai manis ļoti vajag. Man jāizpilda solījums.” Mācekļi steidzās pakaļ Skolotājam, cerot viņu kaut kā glābt, kaut gan viņš izskatījās neprātīgi iemīlējies kurtizānē.
Dižais Buda savu norūpējušos mācekļu pavadībā nonāca pie tā paša koka, kur reiz bija saticis kurtizāni. Tur nu viņa gulēja, un kādreiz skaisto ķermeni klāja pūžņojošas baku vātis. Mācekļi riebumā novēršas un negribēja viņai tuvoties. Taču Buda pacēla sievietes izvārgušo ķermeni, turēja to kā mazu bērnu un ielika viņas galvu sev klēpī, čukstēdams: „Mīļotā, es tagad esmu atnācis pierādīt tev savu mīlestību, un, lai izpildītu solījumu, apskaušu tevi. Es ilgi gaidīju, lai varētu apliecināt tev savu patieso mīlestību, jo mīlu tevi, kad visi citi atteikušies mīlēt. Es skauju tevi, kad īslaicīgie draugi riebumā baidās tev pieskarties.” Šādi runājot, Buda izdziedināja kurtizāni, un šķīstu no miesas vēlmēm, uzaicināja pievienoties savam aizvien augošajam mācekļu pulkam.
Personiskā mīlestība ir savtīga un rūpējas par savu labumu – bieži uz visa pārējā rēķina. Dievišķā mīlestība ir nesavtīga un tiecas pēc mīlas objekta laimes, tā nav ierobežota vai daļēja. Dievs vienādi mīl kā sliktos, tā labos, jo tie visi ir viņa bērni. Tiem, kuri cenšas iepazīt Dievu, jāpierāda, ka viņu mīlestība, tāpat kā dievišķa mīlestība, ir visaptveroša. Kad dvēsele Debesu tēvam pierādīs, ka vienlīdz stipri mīl gan savus labos, gan sliktos brāļus, Dievs teiks: „Mans cildenais dēls, Es pieņemu tavu mīlestību, jo tu mīli visus ar dievišķo mīlestību tāpat kā Es.”
Ir dabiski mīlēt tos, kuri mīl jūs, bet tā ir ego iedvesmota rīcība. Mīlēt tos, kuri nemīl vai pat ienīst jūs, nozīmē paust dievišķo mīlestību – saskatīt Dieva klātbūtni itin visā.
Paramhansa Yogananda
