Senos laikos Indijā dzīvoja ļoti kašķīga sieviete. Viņu sauca Kalaha, kas bengāļu valodā nozīmē „ķilda”. Kalahas kundze sāka vārdu kaujas ar ikvienu niecīgākā iegansta dēļ. Viņa nespēja paciest, ja kāds darīja ko labu.
Laikam ritot, Kalahas ļaunums un negantums tikai pieauga. Beidzot nāves eņģelis izdzina viņu no fiziskā ķermeņa. Kalahas astrālais ķermenis devās lejup pa spirālveida kāpnēm dziļajā un baisajā Stiksas upes tumsā. Viņa ar būkšķi piezemējās uz pazemes valstības tvaikojošās zemes. Redzot, ka Nāves eņģelis viņu pamet šajā drūmajā vietā, kur grēcīgas dvēseles dzīvo mokās un izmisumā, pārbijusies Kalaha sauca pēc žēlastības.
Izdzirdis ļaunās sievietes gaudas, Nāves eņģelis Jama atgriezās un uzrunāja viņu: „Saki, lūdzu, vai atceries kaut vienu labu darbu, ko paveici savas Zemes dzīves laikā? Tad es drīkstētu tevi izvest no šīs baisās vietas, kur esi nonākusi savu kļūdu dēļ.”
Ļaunā sieviete pakasīja galvu un pēc ilgākas rakņāšanās atmiņā iesaucās: „Ak, jā, Jūsu Augstība, es tiešām atceries vienu savu labo darbu. Reiz man bija vesela bunte ar burkāniem. Jau grasījos tos apēst, bet pamanīju vienā burkānā tārpu, tāpēc tārpaino burkānu atdevu svešiniekam. Es vēl laikam pieteicu ēst tikai veselo burkāna daļu un mest prom sabojāto, lai nenogalētu tārpu.”
Jama atbildēja: „Tas der.” Viņš pamāja ar roku, un tas pats burkāns atlidoja pie grēcīgās sievietes. Jama turpināja: „Ļaunā dvēsele, ņem šo burkānu un turies pie tā. Nelaid vaļā, jo tas tevi pacels debesīs.”
Sieviete alkatīgi pagrāba burkānu un sāka celties augšup, uz debesīm. To redzēdams, kāds grēcinieks sakampa viņas kāju, nākamais – pirmā kāju, tad vēl trešais grēcinieks pieķērās pie otrā, līdz simts grēcinieki virtenē karājas, pieķērušies viņas kājām. Burvju burkāns kopā ar ļauno sievieti un simts grēciniekiem sāka celties pret debesīm kā strauja raķete.
Ļaunā sieviete sākumā gauži priecājās, ka tik viegli izsprukusi pēcnāves taisnajai tiesai. Taču tad sajuta, ka kāds ir pieķēries kājai, paskatījās uz leju un ieraudzīja garo grēcinieku virteni, kuri kopā ar viņu lidoja uz debesīm. Kalahu saniknoja atskārsme, ka viņi visi gūst labumu no šī „bezmaksas” lidojuma. Viņa nespēja paciest domu, ka vēl kāds ir ieguvis Nāve eņģeļa labvēlību, un nikni kliedza: „Jūs necienīgi grēcinieki, laidiet taču vaļā manas kājas! Kā jūs uzdrīkstieties lido uz debesīm ar manu burvju burkānu?”
Spārdīdama prom pārējos grēciniekus, viņa atlaida burkānu un kopā ar grēcinieku virteni krita lejā, un ar būkšķi iegāzās pazemes valstībā.
Šī stāsta morāle ir tāda, ka pat niecīgākais labais darbs var kļūt par glābšanas salmiņu, ar ko pārpeldēt nedrošo grēku līci. Taču tas, kurš dzēris savtības vīnu un līksmo zemiskuma laiviņā, noslīkst neziņas jūrā. Savtīga laime, kas nespēj paciest, ja citiem klājas labi, neizbēgami noved postā.
Paramhansa Yogananda
