Šajā trauksmainajā laikā cilvēki man ļoti bieži jautā: kā izdarīt savas dzīves izvēles no Dvēseles? Kā nekļūdīties, mainot savu kursu?
Esmu praktiķe nevis teorētiķe un tāpēc piedāvāju ļoti vienkāršu rīku: pārbaudi savu izvēli ar PRIEKU, ar VIENOŠANOS AR SEVI. Prieks ne vienmēr ir vētrains, bet tai vajadzētu būt iekšēja miera sajūtai (uz īsu brīdi, kamēr prāts vēl nav ieslēdzies).
Es daudzkārt esmu saņēmusi apliecinājumus tam, ka cilvēki pieņēmuši lēmumu izdarīt grūtu izvēli, izjutuši MOMENTĀLU dvēselisku atvieglojuma sajūtu. Vai tas ir mirklī, kad cilvēks pieņem lēmumu paziņot savai priekšniecībai par to, ka aiziet no labi apmaksāta darba, kas vairs nesagādā gandarījumu; vai paziņo savam partnerim, ar kuru kopā nodzīvoti daudzi gadi, par šķiršanos; vai arī paziņo saviem tuviniekiem par savu izvēli, kas tos šokē – visos šajos brīžos, neskatoties uz neizlēmību un bailēm, kas bija iepriekš, mūs pārņem brīnumains vieglums. Kāpēc? Priekšā taču ir nezināmais un daudz jaunu uzdevumu?
Tāpēc, ka Dvēsele zina – tu esi atbrīvojies no tā, kas tev neļāva kustēties uz priekšu! Pievērs uzmanību – Dvēsele priecājas atbrīvoties no pagātnes, taču tā nevar tev iedot instrukciju nākotnei, tev pieredzes ceļā jānoskaidro, uz ko tu esi spējīgs. (Šajā tev palīdzēs kāds sens padoms: “sākumā sper soli, pēc tam tu uzzināsi, kā tieši viss izdevās” ).
Turklāt dažkārt dzīve izdara šo izvēli mūsu vietā: mēs vienkārši atrodamies uz tikko vēl bijušās labklājības “krāsmatām” un izmisuma vietā pēkšņi piedzīvojam atvieglojumu!..
Kad tas, gandrīz pirms 20 gadiem, notika ar mani, es domāju, ka jūku prātā: jo apstākļi bija traģiski! Tomēr mans iekšējais stāvoklis uz īsu brīdi atgādināja man tās sajūtas, kuras man bija pēc diplomdarba aizstavēšanas – milzīgs darbs, nervu spriedze un pārdzīvojumi ir aiz muguras, augstākais novērtējums ir saņemts un tagad man visi ceļi ir vaļā…
Ļoti ātri mans prāts izklāja man priekšā savu vilšanās pretargumentu purvu, bet tas laimes mirklis – kā uzplaiksnījums – iespiedās manā atmiņā un atbalstīja, kamēr es taustīdamies izvēlējos jaunu ceļu…
Jāteic, ka garīgajā ceļā šādas krustceles (riskanti soļi nezināmajā), ir neizbēgamas.
Atšķirība starp pašreizējo vēsturisko brīdi un laiku, kad mana Dvēsele izdarīja savu izvēli, ir tāda, ka šo grūto pāreju no “pazīstamā un naidpilnā” uz “nesaprotamo, bet vēlamo” mūsdienās veic miljoniem cilvēku. Vienlaicīgi. Tāpēc daudzas struktūras sabrūk, politiskās sistēmas svārstās, un vispār ārpusē valda haoss. Un tas ir lieliski! Tā kā pirms 20 gadiem ārā bija stingra sistēma, to vajadzēja burtiski taranēt ar sevi. Bet tagad haosā viss ir iespējams!..
Ir tikai viens šķērslis – ieradums ar prātu pārbaudīt savas pašreizējās izvēles, balstoties uz pagātnes argumentiem.
Mēs esam tik ļoti pieraduši spriest, vērtēt un salīdzināt, ka vienkārši nedodam sev iespēju sadzirdēt savas Dvēseles balsi saistībā ar jauniem soļiem. Tāpēc es nolēmu dalīties ar jums divās aksiomās, kas galu galā noveda mani pie labklājības jaunā Dzīvē.
Jau pašā garīgā ceļa sākumā es sapratu, ka man ir spēcīgs prāts, un, ja es to nespēšu neitralizēt, man nāksies veltīt visu enerģiju polemikai ar to, nevis darbībām un sasniegumiem. Es pieņēmu sev divas aksiomas. Pirmkārt, TU nevari nevienu nosodīt. Nevis saskaņā ar morāles un ētikas standartiem, bet gan tīri pašlabuma dēļ: “netiesā, un tu netiksi tiesāts.”
Es pavadīju divus vai trīs gadus, lai pilnībā un absolūti izkoptu sevī šo īpašību. (Protams, ir impulsi, kad esmu sašutusi par citu uzvedību, bet tās ir emocionālas reakcijas, kuras vienlaikus var raksturot šādi: “Kā es varēju ļaut šim cilvēkam būt sev tik tuvu?”, šī ir pretenzija pret mani pašu.)
Tātad es vienkārši neļāvu savam prātam iedziļināties, kāpēc šis cilvēks tā rīkojās, kāpēc radās šāda situācija. Es pati nolēmu: tā kā es spriežu – tā ir, tas nozīmē, ka, ja es skatos ar nelaipnu skatienu, tā nav dvēseles balss, tas nozīmē, ka esmu uz nepareizā ceļa. Un tāpēc es vienkārši neskatos tur, es novēršu skatu un skatos citā virzienā un paaugstinu savu resursu.
Tu noteikti zini, ka nosodot citus, patiesībā tu nepieņem sevi.
Citu nosodīšana ir to tavu daļu projekcija, kuras tu sevī nevēlies pieņemt un tādēļ sāc uzbrukt citiem. Teorija ir zināma. Tāpēc vienkārši esi godīgs pret sevi: kā tikko tev galvā uzrodas kaut kas vērtējošs, nevajag sevi mēģināt pārliecināt, vienkārši paziņo: “Šobrīd esmu apsēsts, labāk iešu izmazgāt zeķes vai palasīt grāmatu, vai dziedāt dziesmas…” Ko vien vēlaties. Vienkārši izbeidz piepildīt šo spriedumu barotni!
Kad es apguvu šo īpašību, mana dzīve kļuva daudz vieglāka. Jo praktiski nebija nekā tāda, kas man sagādātu spēcīgas vilšanās. Grūtākais, protams, ir pieņemt sevi bez spriedumiem. Bet vismaz tad, kad tu to uzstādi kā nodomu, it īpaši tagad, jaunajās enerģijās, viss izdodas arvien labāk un labāk. Kad tas tika ieprogrammēts manā ķermenī, es atļāvu sev otro aksiomu, kas beidzot noveda mani pie iekšējiem panākumiem un pašpietiekamības.
Otrās aksiomas jēga slēpjas tajā, ka, ja man ir skumji, tad tie ir meli. Tātad: ja mani māc skumjas un grūtsirdība, ja man ir slikti, ja esmu sarūgtināta, ja esmu vīlusies – un es gribu teikt, ka es joprojām piedzīvoju “negatīvas” emocijas dažādās situācijās, tāpat kā jebkurš dzīvs cilvēks – tas vienmēr ir pārejoši. Viena lieta ir pieņemt emocijas, bet cita lieta – tajās iestrēgt tā, it kā tās būtu problēma, saprast, un turpināt malt savā prātā!
Man ir draugs, vieds cilvēks. Viņš reiz pateica brīnišķīgu frāzi: “Ēdienā jābūt visām garšām – gan skābumiņam, sāļam, saldam un rūgtam, ja visu laiku tu atradīsies konditorejā, tev ātri viss apriebsies”.
Un patiešām trīsdimensionālajā pasaulē ir dažādas krāsas un tās var nosaukt dažādi. Pienāks brīdis, kad tu atskatīsies atpakaļ un sapratīsi, ka, lūk, šis “sliktais” tev bija vajadzīgs, lai tu varētu kaut ko jaunu uzzināt, izmainīt, transformēt un tā tālāk. Šajā mirklī, kad tu jūti diskomfortu, esi drosmīgs un godīgi sev pasaki: “Es šobrīd neesmu adekvātā stāvoklī, man šķiet, ka viss ir slikti, tāpēc es uz šāda pamata nespēju spriest” – un ej darboties ar savu resursu.
Tu pat nevari iedomāties, cik milzum daudz enerģijas atbrīvojas, kad tu pieņem šīs divas aksiomas. Divas godīguma pret sevi aksiomas. Pirmā – es nenosodu, tāpēc, ka tie ir meli. Un otrā – es nebaudu savas ciešanas, tāpēc, ka arī tas ir meli.”
Tu vari sev izrakstīt uz papīra nepatīkamos stāvokļus kā simptomus: “Es izjūtu to un to, es vēlos izrunāt to un to”, taču nevajag to tulkot tad, kad ir slikti. Tāpēc, ka tad, kad tu šajā brīdī to dari, tu ej pa riņķi.
Sākumā to izdzīvo, bet pēc tam jau atskaties (ja vēlies). Izdzīvo to, palīdzot sev ar to, par ko mēs lieliski zinām: rūpēm par savu ķermeni, sālsūdeni, aktīvo elpošanu, aktīvu kustību, košiem iespaidiem – acīm, brīnumainām skaņām – ausīm. Pārslēdzam uzmanību, daram kaut ko labu otram cilvēkam… (Šis ir loti svarīgs moments, kad tev ir reāli slikti, vari izdarīt ko labu otram cilvēkam, tam, kuram vairāk vajag atbalsta un palīdzības. Tas paceļ noskaņojumu “kurš dod, tas saņem”, un atdodot savu enerģiju, tu uzreiz atver pieeju sev jaunai spēka plūsmai.
Paradokss ir tāds, ka diskomforta sajūta mums nespēj pateikt, kurp iet, bet elementāri pasaka priekšā, kurp iet nevajag.
Un pietiek vien izmainīt esošo lietu trajektoriju virzienā uz Dvēseles komfortu, lai parādītos lifts, svaiga gaisa strūkla, kas palīdz ieraudzīt nākamo soli.
Mani mīļie, lai kā jums arī gribētos skaidrību par savu nākotni, bet nākotnes programmēšana detaļās vairs nav iespējama. “Konstruēšana” un “liktens skulptūras kalšana ar kaltu” palikusi pagātnē. Tagad mēs visi esam savas dzīves dārznieki. Bet augs dzen asniņus un ziedus ne pēc plāna, bet reaģējot uz vissmalkākajām izmaiņam apkārtējā vidē. Tā kā netērējiet savus spēkus vertēšanai, mācieties attīstīt sevī jutīgumu pret šo mirkli un ziniet: viss pastāvīgi mainās, tātad visu ir iespējams ievirzīt sev vēlamajā gultnē.
Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: devianrt
