Kāds vīrs uzzināja, ka Nilī uzdod saviem skolniekiem vingrinājumus, liek klausīties mūziku un ļauj izklaidēties, turklāt mudina tos lasīt grāmatas un satikties neparastās vietās.
Šis pēlējs vērsās pie viedā:
Vairs pat nespēju atcerēties, cik gadu tu cīnījies pret šādu virspusību un niekiem! Nu es ieraugu, ka tu to visu izmanto savā viltus mācībā. Atmet šādu pieeju vai arī izskaidro to man!
Nilī atbildēja:
Man nekas nav nedz jāatmet, nedz jāizskaidro, tomēr pastāstīt es tev pastāstīšu ar prieku.
Iemesls ir šāds. Vingrinājumus es uzdodu cilvēkiem, kuri spēj saprast, kam tie domāti.
Vairums ļaužu to nesaprot un atgādina cilvēkus, kas, aizgājuši uz restorānu, iemīlas virējā, nevis ēd zupu.
Cilvēki klausās mūziku ar nepareizo ausi, tāpēc es aizliedzu viņiem to darīt līdz tam laikam, kad viņi spēs gūt no mūzikas labumu, nevis rotaļāties ar to.
Kamēr viņi nezina, kam tā domāta, viņi izšķiež mūziku kā cilvēki, kas silda rokas pie uguns, uz kuras varētu pagatavot ēdienu.
Runājot par vidi – estēti reizēm izkopj noteiktu gaisotni, tādējādi liedzot paši sev tās dziļāko vērtību un mācot citiem apstāties, pirms tie guvuši kaut ko patiesi vērtīgu. Viņi ir kā cilvēki, kas, devušies svētceļojumā, spēj domāt vienīgi par noieto soļu skaitu. Kas attiecas uz vingrinājumiem, es nevaru tos nevienam uzdot, tāpat kā nevaru ļaut kādam lasīt grāmatas, pirms viņš nav sapratis, ka pastāv dziļāks saturs, nevis tikai seklums, kurā dzīvodams, cilvēks ieelpo augļa smaržu, bet aizmirst, ka auglis ir jāapēd.
Neviens neiebilst pret smaržu, taču visi drīz vien būtu miruši, ja atteiktos ēst.
Attēls: devianart.com
