Kad Bektāšam uzdeva jautājumu: – Kāpēc visi Ceļi tā atšķiras cits no cita? -, viņš atbildēja šādi:
Izšaujiet bultu uz mērķi. Lai to izdarītu, jums nepieciešama bulta, mērķis un cilvēks, kas šaus. Tās ir šīs darbības sastāvdaļas, tās dēvē par skolu.
Taču, ja nolūks ir trāpīt vienam priekšmetam ar otru, tad ir tūkstoš paņēmienu, kā to izdarīt. Vienīgi paviršs cilvēks uzskatīs, ka bultas izšaušana ir vienīgais paņēmiens, kā likt divām lietām sadurties. Tas ir Iekšējais Ceļš.
Viņš turpināja: – Jums nav jādara nekas vairāk kā vien jāizprot šī līdzība.
Bet, – jautātājs uzstāja, – kā lai mēs zinām, kurš ir mūsu ceļš?
Ļaudis, kuri uzskata, ka paši zinās sev vispiemērotāko veidu, tāpat domā, ka tas, kas viņiem patīk, ir tieši tas, kas nepieciešams. Laikam jau cilvēks pats savu ceļu nezina. Viņam vajadzīgs kāds, kas sagatavotu apstākļus – piemēram, atrastu vismaz divas virsmas un izkārtotu tās tā, lai abas “sadurtos”, kā līdzībā par bultu un mērķi.
