Šī saruna starp sūfiju mistiķi Simābu un augstmani, vārdā Mulakabs, ir saglabājusies, nodota no mutes mutē, un to bieži kā dialogu izrāda klejojoši dervīši. Mulakabs: – Pastāsti man kaut ko par savu filosofiju tā, lai es spētu saprast.
Simābs: – Tu nespēsi saprast, pirms nebūsi guvis nepieciešamo pieredzi.
Mulakabs: – Man nav jāsaprot kūka, lai zinātu, vai tā ir slikta.
Simābs: – Ja tu skaties uz labu zivi un domā, ka tā ir slikta kūka, tad vairāk par visu tev nepieciešams saprast mazāk un saprast labāk.
Mulakabs: – Tad kāpēc tu neatsakies no grāmatām un priekšlasījumiem, ja reiz pats nepieciešamākais ir pieredze?
Simābs: – Tāpēc, ka “ārējais ved uz iekšējo”. Grāmatas un arī priekšlasījumi iemācīs tev šo to par iekšējā ārējām izpausmēm. Bez šīs izpratnes tu nespēsi pilnveidoties.
Mulakabs: – Bet kāpēc mēs nevarētu iztikt bez grāmatām?
Simābs: – Tā paša iemesla dēļ, kāpēc nevar domāt bez vārdiem. Tu esi audzināts ar grāmatu palīdzību, tavu prātu tik ļoti ir mainījušas grāmatas un priekšlasījumi, dzirdētais un sacītais, ka iekšējais spēj tevi uzrunāt tikai caur ārējo, lai ko arī tu izliktos aptveram. Mulakabs: – Vai tas attiecas uz visiem? Simābs: – Tas attiecas uz to, uz ko attiecas. Visvairāk tas attiecas uz tiem, kas uzskata, ka tas uz viņiem neattiecas.
