Reiz dzīvoja kāds sūfijs, kurš gribēja būt drošs par to, ka mācekļi pēc viņa nāves atradis sev īsto Ceļa Skolotāju.
Tādēļ viņš, atstājis mantiniekiem to, kas tiem pēc likuma pienācās, novēlēja saviem mācekļiem septiņpadsmit kamieļus līdz ar šādu norādījumu:
“Visi trīs sadaliet kamieļus savā starpā šādi: lai vecākais saņem pusi, vidējais – vienu trešdaļu, bet jaunākais – vienu devītdaļu.”
Kad sūfijs nomira un tika nolasīts novēlējums, mācekļi sākumā bija ļoti pārsteigti par to, cik nemākulīgi Skolotājs sadalījis savu īpašumu. Daži sacīja: – Lai kamieļi paliek kopīgā īpašumā, -; citi meklēja padomu un tad paziņoja: – Mums ieteica sadalīt tos pēc iespējas tuvāk novēlējuma nosacījumiem, -; vēl citiem tiesnesis ierosināja pārdot kamieļus un sadalīt naudu; vēl citi uzskatīja, ka novēlējums neesot spēkā, jo tā noteikumus neesot iespējams izpildīt.
Tad viņi sāka spriest, ka Skolotāja testamentā varētu būt kāda slēpta gudrība, tāpēc sāka taujāt pēc kāda, kas spētu atrisināt neatrisināmas mīklas.
Neviens to neprata, līdz viņi nonāca pie Pravieša znota Hazrata Alī. Viņš sacīja:
Te būs risinājums. Es pievienošu jūsu kamieļiem vēl vienu. No šiem astoņpadsmit kamieļiem pusi – deviņus – jūs atdosiet vecākajam māceklim. Otrs saņems trešdaļu no kopskaita, tas ir, sešus kamieļus. Pēdējais māceklis dabūs vienu devītdaļu, proti, divus kamieļus. Kopā iznāk septiņpadsmit kamieļu. Viens – mans kamielis – paliek pāri, lai to varētu atdot man.
Tā mācekļi atrada sev Skolotāju.
