Avadam Afifī bija grāmata, kurā viņš, divdesmit gadus ceļodams un krādams zināšanas, bija pierakstījis sarunas ar viedajiem un filosofiem.
Reiz pie viņa ieradās kāds mācīts vīrs un lūdza atļauju pārrakstīt šo grāmatu.
Jā, – Avads sacīja, – protams, tu to drīksti. Taču par šo pakalpojumu es prasīšu no tevis tūkstoš zelta gabalu.
Tā ir milzīga nauda par lietu, kura tev ir pie rokas un kurai es ar pārrakstīšanu nekādi nekaitēšu, – mācītais vīrs iebilda. – Turklāt prasīt samaksu par zināšanām ir necienīgi.Es neprasu samaksu par zināšanām, – Avads atteica, – jo grāmatas vēl nav zināšanas, tās ir tikai viens no zināšanu iegūšanas veidiem. Runājot par tūkstoš zelta gabaliem – esmu iecerējis iztērēt tos, apmaksājot ceļojumu izdevumus skolniekiem, kas citādi nevarētu atļauties ceļot. Un, kas attiecas uz lielo summu: savos ceļojumos es esmu iztērējis piecdesmit tūkstošus un divdesmit gadus sava mūža. Varbūt tu būtu tik laipns un pateiktu man, cik tur iznāk kopā?
