Vienmēr jāatceras, ka Vēdāntas galvenā ideja ir Vienotība. Nevienā lietā nav divējādības: nav divu dzīvju, pat ne divu veidu dzīves divām dažādām pasaulēm. Dažās Vēdās ir runāts par debesīm, bet tas ir tikai sākumā; tālāk, nonākot līdz visaugstākajiem savas filozofijas ideāliem, visas šādas lietas tiek atmestas. Ir tikai Viena Dzīve, Viena Pasaule un Viena Esība. Viss ir Vienība, un atšķirība mēdz būt tikai pakāpē, nevis veidā. Vienas dzīves atšķirība no otras nav atšķirība veidā.
Vēdānta kategoriski noraida, piemēram, tādas idejas, ka dzīvnieki ir kaut kas pilnīgi cits nekā cilvēki un ka Dievs tos radījis, lai tie būtu mums par barību.
Ja nemirstīgs ir cilvēks, tad nemirstīgi ir arī dzīvnieki. Atšķirība te ir tikai pakāpē, nevis veidā. Amēba ir tas pats, kas es; atšķirība starp mums ir pakāpē, nevis veidā, un – no augstākās dzīves viedokļa – visa šī atšķirība izzūd. Cilvēks var saskatīt milzīgu atšķirību starp zāles stiebru un mazu koku, bet, ja jūs pacelsities ļoti augstu, tad zāle un visaugstākais koks jums šķitīs viens un tas pats. Tādā pašā veidā, no visaugstākā punkta raugoties, visi ideāli ir vienādi, un, ja jūs ticat, ka ir Dievs, tad viszemākajam dzīvniekam un visaugstākajai Viņa radībai jābūt vienādiem, citādi Viņš vispār nav Dievs. Dievs, kas ir tik neobjektīvs pret saviem bērniem, kurus sauc par cilvēkiem, un tik nežēlīgs pret dzīvniekiem – arī saviem bērniem, būtu vēl sliktāks par dēmonu. Es drīzāk būtu ar mieru simt reižu nomirt nekā pielūgt šādu dievu. Visa mana dzīve būtu cīņa pret šādu dievu.
Bet tas tā nav. Tie, kuri tā saka, nezina, ko viņi runā. Tie ir bezsirdīgi cilvēki, bezatbildīgi savas tumsonības dēļ. Te jūs redzat vārda “praktisks” lietojumu neīstajā nozīmē. Mums ir nepieciešams ēdiens. Es pats varu nebūt stingrs veģetārietis, bet man ir saprotams ideāls. Kad es ēdu gaļu, es zinu, ka tas ir slikti. Pat ja mani to darīt piespiež apstākļi, es tomēr zinu, ka tas ir slikti. Taču tas nav tas pats, kas pazemināt ideālu līdz īstenībai un censties attaisnot savu vājumu. Es šajā gadījumā nevelku ideālu uz leju. Ideāls ir neēst gaļu, nesagādāt ciešanas neviena būtnei. Dzīvnieki, vai tas ir kaķis vai suns, ir mani brāļi. Ja tā raugāties uz tiem, jūs esat spēruši soli pretī visu dvēseļu brālībai, nemaz jau nerunājot par cilvēku brālību.
Svami Vivekananda
Svāmi Vivekānanda bija izcilais indiešu garīgais skolotājs un filozofs, kurš dzīvoja no 1863. līdz 1902. gadam. Viņš bija īpaši pazīstams ar savu piedalīšanos Pasaules reliģisko konferencē 1893. gadā Čikāgā, kur viņš ieguva lielu popularitāti ar savu runu par pasaules reliģijas vienotību.
Vivekānanda piedalījās vairākās pasaules reliģisko tradīciju pētījumu un iegūst vērtīgu pieredzi, kas veicināja viņa globālo redzējumu un izpratni. Viņa filozofija balstījās uz Vedantās un hinduismu, bet viņš uzsverēja arī vispasaules cilvēciskās vērtības.
Viņa mērķis bija sekmēt cilvēku attīstību un garīgo vienotību, neatkarīgi no reliģiskās piederības vai etniskās izcelsmes. Viņa domas un mācības ir palikušas ietekmīgas un ir iedvesmojušas cilvēkus visā pasaulē.
Fragments no Svami Vivekananda “Praktiskā Vēdanta”, 1.daļa
