Koku paēnā dus kluss un mierīgs akmens, liels, pelēks, sānus piesedzis ar zaļu, siltu sūnu, jo ir sens, tam dažreiz kļūst vēsi. Saulstari starp koku lapām spēlē paslēpes, reizēm draiski iekrītot akmens sūnu segā, un sapinušies smej saulainus smieklus. Tie zina, ka nav jābaidās, jo akmens ir kā vectēvs – sirms un pacietīgs, ļaujot mazajiem delveriem brīvu vaļu. Tam ir plaša sirds, kura vienmēr ir atvērta ikvienam, ko tā sastop. Jo viņš ir piedzīvojis visu pasauli caur sevi no pašas tās Sākotnes. Saullēktus un saulrietus, neskaitāmus, krāšņus savā vienreizībā un burvībā. Ne visiem ir ļauts bezgalībā izdzīvot nakts trauslo pieskārienu dzimstošai dienai un dienas paļaušanās pilno dzišanu nakts samtainajās rokās. Katru šo brīnumaino brīdi viņš ir saudzīgi ietinis sevī kā pelēkā villainē, noglabājot drošībā, tāpat kā saules glāstus, vēja pieskārienus, lietus veldzējumu, putna atpūtas mirkļus, skudras mūžīgo ceļu, koka nākšanu pasaulē un tā aiziešanu… Miljardiem dzimšanu, dzīvju un piepildījumu, sāpju, piedošanu, atlaišanu, pateicību un pieņemšanu. Un viss šis radīšanas skaistums paliek akmenī, pārvēršoties par gaismu, ko viņš mierīgs un rimts izstaro no pasaulē lielākās un mīkstākās sirds.
Eseja Sirds Kristīne Muciniece (No grāmatas “Sajūtas”, 2016)
