Gudri vīri vairās no tā, ko sauc par baudu un kas vēlāk pārvēršas ciešanās. Tas, kurš atsakās no sevī dusošā galējā miera un dodas jutekļu baudas meklējumos, pamet burvīgu dārzu un aiziet uz indīgu augu lauku. Lai kurp iedams, tāpat neizbaudīsi galēju mieru citādi kā vien ar pilnīgu rāmumu, tāpēc atmet jebkuras cerības un vēlmes, jo visi šie šķietami brīnumainie dabas objekti – vai nu esoši, vai neesoši -, nav domāti tavai laimei.
Neej bojā kā briedis, kas sagūstīts ar mūzikas un zvaniņu skaņu, ne arī kā ziloņu tēviņš, kas ievilināts lamatās, izmantojot zilonie-ni, ne arī kā zivs, kas uzķeras uz āķa, garšas sajūtas vadīta, ne arī kā naktstauriņš, kas, ieraudzījis vilinošu liesmiņu, tajā atrod nāvi, ne arī kā bite, ko smaržas sajūta ievilina puķē, un tā, ziedlapām uz nakti sakļaujoties, savā slazdā nogalina biti.
Ak, muļķa prāt, tie visi iet bojā, pakļāvušies tikai vienas sajūtas raisītai dziņai: briedis – dzirdei, bite – ožai, naktstauriņš – redzei, zilonis – taustei un zivs – garšai. Bet tu esi visu šo piecu kārdinājumu upuris – kā gan tu vari būt laimīgs? Tāpat kā zīdtārpiņš auž savu kokonu un tajā ietinas, tu esi sapinis savu paša priekšstatu tīklu un iekritis tajā. Ja tu spēj no tā visa atbrīvoties, iegūt skaidrību, pārvarēt pat dzīves un nāves bailes un tā sasniegt pilnīgu nosvērtību, tad esi guvis lielāko uzvaru. Turpretī, ja tu pieķēries šai allaž mainīgajai parādībai, ko sauc par pasauli, tevi noteikti sagaida bēdu pilna bojāeja.
Kādēļ gan es tev to klāstu, ak, prāt, – ja izdibina patiesību, izrādās, ka tādas lietas kā prāts nemaz nav! Prāts rodas tikai aiz neizpratnes, un, kad izsīkst neizpratne, izsīkst arī prāts, tāpēc tagad tu tuvojies izsīkumam. Cik negudri un pat muļķīgi ir stāstīt kaut ko tādu tam, kas ir sācis sairt! Tā kā dienu pēc dienas tu kļūsti arvien vājāks, es no tevis atsakos, un gudri vīri nepamāca to, kas tiks atmests.
Ak, prāt, es esmu bezgalīgā un viendabīgā apziņa bez ego, man nav nekā kopīga ar tevi, kas ir ego cēlonis.”
Foto: jjpeabody
Joga Vāsištha
