Dvēseles ceļojums

To neredzamo valstību, kur visas dves’les mīt. Tev vajadzētu atpazīt…

Turp dodoties, ceļš Nāvei noslēpumu trauš,

Šai mužīgajā pārejā

Kā ceļvedis mums gaisma dej.

Kaut zudusi no atmiņas — mums apzinīgās, Tā acīm skatāma, kad esam transā…

M.Ņūtons

Vai jūs baidāties nāves? Vai jums gribētos zināt, kas notiks ar jums pēc nāves? Jūs jautājat — vai manī ir kāds gars, kas no kaut kurienes ir atnācis, bet vēlāk atgriezīsies atpakaļ pēc tam, kad ķermenis nomirs, — vai ari šīs ir vienkārši fantāzijas, ko izsauc bailes?

Paradoksāli, bet cilvēki ir vienīgās būtnes uz Zemes, kuras spiestas pārvarēt nāves bailes, lai normāli dzīvotu. Tomēr mūsu bioloģiskais instinkts neļauj mums aizmirst par šīm beigām, kas mūs sagaida. Ar gadiem sajūta par tuvojošos galu mūsu apziņā pastiprinās. Pat reliģiozi cilvēki baidās, ka nāve ir mūsu per­soniskās esamības beigas. Milzīgās nāves bailes virza mūs uz domām par nebūtību jeb neesību, kuru tā atnes līdz ar visu saišu saraušanu ar ģimeni un draugiem. Un visi mūsu zemes mērķi šķiet veltīgi un tukši.

Ja nāve aprautu visu, tad dzīve patiešām būtu bezjēdzīga. Tomēr kāds spēks mūsos mudina ticēt nākamajai pasaulei — aizsaulei — un sajust saikni ar augstāko spēku un pat ar mūžīgo dvēseli. Ja mums patiešām ir dvēsele, tad kur viņa dodas pēc nāves? Vai aiz mūsu fiziskā Visuma robežām patiešām pastāv kāda debesu pasaule ar to apdzīvojošām saprātīgām būtnēm? Kas tā ir? Ko mēs darām, tur nonākuši? Vai pastāv augstākā būtne, kas atbild par šo paradīzi? Šie jautājumi ir tikpat veci kā pati cilvēce, un līdz šim laikam tie palikuši bez atbildes vairākumam no mums.

Īstā pēcnāves dzīves noslēpuma atminēšana atrodas garīgo durvju viņā pusē vairākumam cilvēku. Un tas ir tāpēc, ka mūsos darbojas aizmirstības mehānisms: pateicoties tam, dvēsele ap­ziņas līmenī savienojas ar cilvēka prātu. Pēdējos pāris gados daudz dzirdēts par cilvēkiem, kas uz laiku miruši un pēcāk atgriezušies dzīvē, stāstot par to, ka “tur” viņi redzējuši garu tuneli, spožu gaismu un pat tikušies ar draudzīgām nemateri­ālām būtnēm. Bet neskaitāmās grāmatās par reinkamāciju neviena no šīm atskaitēm, izņemot garām slīdošus pirmos iespaidus, nav pavērusi mums pēcnāves dzīves noslēpumu.

Šī gramata ir intīma dienasgrāmata par dvēseļu pasauli. Šeit minēti reāli gadījumi un sīki aprakstīts tas, kas notiek ar mums pēc tam, kad beidzas mūsu dzīve uz Zemes. Jūs iziesiet caur garī­go tuneli, ielūkosieties dvēseļu pasaulē un uzzināsiet, ar ko nodar­bojas dvēseles, pirms tās atgriežas uz Zemes nākamai dzīvei.

Esmu skeptiķis, kaut gan, spriežot pēc šīs grāmatas, tā neliksies. Kā psihologs-konsultants un hipnoterapeits spe­cializējos uzvedības korekcijā ar dažādiem emocionāli psiho­loģiskiem traucējumiem. Lielākoties nodarbojos ar pacientu operatīvo psiholoģisko pārkārtošanos, palīdzot viņiem nodibināt saikni starp viņu domām un emocijām un likvidēt neveselīgus aspektus uzvedībā. Mēs kopā noskaidrojam cilvēka pārliecības nozīmi, funkcijas un sekas, jo uzskatu, ka neviena mentāla prob­lēma nav sagudrota vai izfantazēta.

Sākotnēji noliedzu ikvienu lūgumu atskatīties iepriekšējā dzīvē, jo orientējos uz tradicionālo psihoterapiju. Kad izmanto­ju hipnozi un vecuma regresijas tehnikas, lai noteiktu bērnības nemierpilno atmiņu un traumu avotus, man šķita, ka jebkurš mēģinājums izmeklēt iepriekšējo dzīvi būtu netradicionāls un ārpus klīniskās prakses ietvariem. Mana interese par reinkamā­ciju un metafiziku aprobežojās vien ar intelektuālu ziņkāri, un tā bija līdz gadījumam ar kādu jaunu cilvēku, kuram mēģināju palīdzēt pārvarēt sāpes.

Šis pacients žēlojās par hroniskām sāpēm labajā sānā: tās mocījušas viņu visu mūžu. Viens no sāpju sajūtu regulēšanas hipnoterapeitiskiem līdzekļiem ir šāds: orientēt pacientus apzi­nāti pastiprināt sāpes, un pēc tam viņi var iemācīties samazināt sāpes un tādā veidā kontrolēt sāpju sajūtas. Viena šāda seansa laikā, intensificējot sāpes, šis cilvēks, lai atsauktu atmiņā cie­šanas, iztēlojās, ka viņu ievaino ar nazi. Mēģinot noteikt redzē­juma avotu, atklāju, ka iepriekšējā dzīvē viņš bijis karavīrs Pirmā pasaules karā un ticis nodurts ar durkli Francijā, tādējādi mēs kopā varējām novērst viņa sāpes.

Šīs veiksmes iedvesmots, sāku eksperimentēt: atgriezu dažus pacientus periodā, kas pastāvēja pirms viņu pēdējās piedzimšanas uz Zemes. No sākuma biju norūpējies par to, ka pašreizējo prob­lēmu, pārliecību un baiļu savienošana izsauks fantasmagorisku redzējumu birumu. Tomēr drīz sapratu, ka dziļi mūsos mītošā atmiņa piedāvā mums iepriekšējās pieredzes un pārdzīvojumu komplektu, kas ir pārāk reāli un cieši saistīti ar mums, lai tos ignorētu. Tomēr novērtēju ari to, cik terapeitiski svarīga ir saikne starp ķermeni un iepriekšējo dzīvju notikumiem, no vienas puses, un to, kas mēs esam šodien, — no otras puses.

Pēc tam nejauši veicu nepārvērtējamu atklājumu: kon­statēju, ka ir iespējams ieskatīties dvēseļu pasaulē caur cilvēka prātu, kurš, atrodoties hipnozes stāvoklī, spējīgs stāstīt par dzīvi starp dzīvēm uz Zemes.

Durvis uz dvēseļu pasauli man atvēra gadījums ar īpaši uztvērīgu pacienti vidējos gados. Beigusi savas iepriekšējās dzīves atcerēšanos hipnozes stāvoklī, viņa pēkšņi ierunājās par vientulības un izolācijas izjūtām. Sī neparastā personība gandrīz spontāni pārgāja uz izmainītas apziņas augstāko stadiju. Pats to nesaprotot, biju inspirējis viņu šim solim. Piedāvājot viņai doties pie tā zaudējuma jūtu avota, ko sieviete dēvēja par biedriskumu un brālību, netīši izmantoju vienu no atslēgas vārdiem, kas kļuva par grūdienu viņas garīgām atmiņām. Pajautāju, vai viņai nav bijusi īpaša draugu grupa, kuras viņai pietrūkst.

Pēkšņi paciente sāka raudāt. Kad lūdzu pastāstīt, kas noti­cis, viņa izgrūda: “Man pietrūkst dažu draugu no manas grupas, lūk, kāpēc man ir tik vientuļi uz Zemes.” Apjucis sāku viņu izprašņāt, kur gan šī grupa atrodas. “Šeit, manā pastāvīgā mājā,” viņa vienkārši atbildēja, “un es skatos uz viņiem visiem tieši pašlaik!”

Pabeidzis seansu un noklausījies ierakstus, sapratu, ka izeja uz dvēseļu pasauli ir saistīta ar atgriešanos iepriekšējās dzīvēs. Ir daudz grāmatu par iepriekšējām dzīvēm, bet nevarēju atrast nevienu, kura stāstītu par mūsu dzīvi kā dvēselēm vai piedāvātu precīzas metodes, kas pamodinātu cilvēkus uz garīgām atmiņām. Nolēmu veikt pētījumus, un man izdevās praksē izstrādāt veiksmīgākas metodes ieejai dvēseļu pasaulē caur izpētes objek­tiem (I0). Tāpat sapratu, ka cilvēkiem ievērojami nozīmīgāk ir noskaidrot savu vietu dvēseļu pasaulē — un nevis pievērsties iepriekšējām dzīvēm uz Zemes.

Kā ar hipnozes palīdzību var aizsniegt dvēseles? Iedomā­jieties prātu trīs koncentrisku apļu veidā, katru mazāku par iepriekšējo un novietotu otra vidū: tie atdalīti tikai ar mentālās apziņas kārtām, kas saistītas cita ar citu. Pirmā — ārējā — kārta pārstāv apzinīgo prātu, tā ir mūsu kritiskā, analītiskā jeb domājošā apziņa. Otra kārta ir zemapziņa; tur vispirms mēs nokļūstam hipnozes laikā, lai ieietu zonā, kas glabā atmiņu par visiem notikumiem, kādi ar mums notikuši šajā un iepriekšējās dzīvēs. Trešā kārta, pats vidus, ir tas, ko mēs saucam par virsapzinīgo prātu (virsapziņu). Seit atrodas mūsu Es augstākais centrs, un šajā līmenī mēs iedomājamies augstākā spēka izpausmi.

Virsapziņa ir mūsu patiesās būtības centrs un papildinās no zemapziņas, kas nes atmiņu par daudziem alter ego (mūsu citiem ES), ko esam ieguvuši mūsu iepriekšējos ķermeņos kā cilvēki. Virsapziņa vispār nav līmenis, bet dvēsele kā tāda. Virs- apzinīgais prāts pārstāv mūsu viedības augstāko centru, un visa mana informācija par dzīvi pēc nāves atnāk no šā saprātīgas enerģijas avota.

Cik likumīgi ir izmantot hipnozi patiesības atklāšanā? Cil­vēki, kas atrodas hipnozē, neredz sapņus un halucinācijas. Vadāmā transa stāvoklī mēs neredzam sapņus to hronoloģiskā

secībā, kā tas ir parasti, un mēs nehalucionējam. Kad izpētes ob­jekti tiek ievesti transa stāvoklī, viņu smadzeņu viļņi palēninās, t. i., pāriet no Betas stadijas nomoda stāvokļa caur meditatīvo Alfa stadiju uz dažādiem līmeņiem Teta diapazonā. Teta — tā ir hipnoze, bet ne sapnis. Miegā mēs sasniedzam galējo stāvokli Delta, kad informācija no smadzenēm nonāk zemapziņā un izplūst caur mūsu sapņiem. Bet Teta stadijā apzinīgais prāts vis­pār neatrodas bezapzinīgā stāvoklī, tāpēc, ja visi atmiņu kanāli ir atvērti, mēs varam iegūt un sūtīt informāciju.

Atrodoties hipnozes stāvoklī, cilvēki sniedz hipnotizētājam precīzus vērojumus — ainas, ko redz, un sarunas, ko dzird bez­apzinīgā prātā. Atbildot uz jautājumiem, I0 nevar melot, bet var nepareizi interpretēt to, ko redz bezapzinīgā prātā, — tāpat kā mēs to darām apziņas stāvoklī. Hipnozes stāvoklī cilvēkiem grūti pieņemt to, kā patiesumam viņi netic.

Daži kritiski noskaņotie attiecībā uz hipnozi ir pārliecināti, ka IO, atrodoties transā, izdomā savas atceres un dod tādas atbildes, lai tās atbilstu teorētiskai shēmai, kuru piedāvājis hip­notizētājs. Uzskatu, ka šāds vispārinājums ir melīgs pieņēmums. Savā darbā uztveru un analizēju katru gadījumu tā, it kā pirmo reizi būtu saņēmis līdzīgu informāciju. Ja IO kaut kādā veidā pratis izkrist no hipnotiskā procesa un speciāli sacerēt kaut ko par garīgo pasauli vai arī sāktu izteikt kaut ko par asociācijām ar savām idejām par dzīvi pēc dzīves, tādā gadījumā šīs atbildes ļoti ātri nonāks pretrunā ar atsauksmēm no citiem gadījumiem.

Es iepazinu izjautāšanas metodi jau savas prakses sā­kumā, un neesmu piedzīvojis gadījumu, ka cilvēks blēdītos, kropļojot savu garīgo pieredzi, lai apmierinātu mani. Patiesībā izpētes objekti hipnozes stāvoklī nedomājot laboja mani, ja ne­pareizi vai neprecīzi interpretēju viņu izteikumus.

Līdz ar liecinājumu paplašināšanos veicu mēģinājumus un kļūdu veidā atklāju, ka jautājumi par dvēseļu pasauli jāformulē noteiktā secībā. Izpētes objektiem virsapziņas stāvoklī nav īpašu iemeslu vai motīvu, lai izceltu tos vai citus aspektus informā­cijas okeānā par dvēseles dzīvi dvēseļu pasaulē. Nepieciešams pareizais atslēgu komplekts tām vai citām durvīm. Galu galā man izdevās izstrādāt drošu metodi, lai iekļūtu dvēseļu pasaules dažādās sfērās, un ar tās palīdzību varu atvērt vajadzīgās durvis īstajā brīdī seansa laikā.

Tā kā ar katru seansu ieguvu lielāku pārliecību, cilvēki juta, ka labi orientējos aizsaules jautājumos, un tāpēc mierīgi stāstīja man par to. Starp maniem pacientiem, kas piedalījās šajos sean­sos, bija gan ļoti reliģiozi vīrieši un sievietes, gan ari tādi, kam vispār nav īpašas garīgas pārliecības. Lielākā daļa atradās kaut kur pa vidu, ar savu personīgo priekšstatu komplektu par dzīvi. Pētījumu gaitā atklāju pārsteidzošu sakritību: tiklīdz izpētes objekti atgriezās savas dvēseles stāvoklī, viņi visi demonstrēja lielisku secību atbildēs uz jautājumiem par garīgo pasauli. Cil­vēki pat pielietoja vienus un tos pašus vārdus un grafiskos attēlojumus, apspriežot savu dzīvi kā dvēsele.

Tomēr, par spīti homogenitātei jeb daudzu pacientu pie­redzes vienveidībai, turpināju pārbaudīt un salīdzināt izpētes objektu izteikumus un atrast arvien jaunus apstiprinājumus dvēseles funkcionālās darbības raksturīgām īpatnībām. Bija dažas atšķirības stāstos, bet tās drīzāk attiecās uz dvēseles attīstības līmeni, nevis uz būtisku atšķirību katra izpētes objekta garīgās pasaules uztverē.

Pētījumi virzījās mokoši gausi, bet, pieaugot un paplaši­noties ierakstu arhīvam, es būvēju un galu galā uzbūvēju tās mūžsenās pasaules modeli, kādā dzīvo mūsu dvēseles. Atklāju, ka manu pacientu idejas par garīgo pasauli ietver vispasaules patiesību elementus, ar kuriem vienisprātis ir visu cilvēku dvēseles, kuri dzīvo uz Zemes. Tieši šie tik daudzo savstarpēji atšķirīgo cilvēku tipu priekšstati pārliecināja mani, ka apgalvo­jumi ir ticami. Neesmu reliģiozs, bet uzskatu, ka vieta, kurp mēs dodamies pēc nāves, ir vienveida pēc uzbūves un virziena, un esmu nonācis pie pārliecības, ka pastāv kāds grandiozs dzīves plāns uz Zemes un tam, kas mums ir pēc šīs dzīves.

Kad domāju par to, kā labāk iepazīstināt ar savu atklājumu, nolēmu, ka atsevišķu gadījumu pakāpeniskā izklāsta metode dos lasītājam vairāk iespējas novērtēt pacientu stāstus par dzīvi pēc dzīves. Katrs publiskošanai izvēlētais gadījumus ir tiešs dialogs starp mani un izpētes objektu. Liecību materiāli ņemti no mag­netofona ierakstiem seansos. Šī grāmata nav par manu pacientu iepriekšējām dzīvēm; tā drīzāk ir dokumentāls izklāsts par viņu pieredzi garīgajā pasaulē saistībā ar šīm dzīvēm.

Dažiem lasītājiem var rasties grūtības ar dvēseles kā nema­teriāla objekta sapratni, tāpēc pirmajās nodaļās dotie apraksti paskaidros, kā dvēseles rodas un funkcionē. Katra lieta ir ne­daudz saīsināta, lai iekļautos grāmatas apjomā un rādītu lasī­tājam sistematizētu, kompaktu dvēseles darbības izklāstu. Nodaļas veidotas tā, lai parādītu tipisku variantu dvēseles vir­zībai uz dvēseļu pasauli un no tās, līdzdarbojoties citai garīgai informācijai.

Dvēseļu ceļojumu apraksti periodos starp nāvi un nākamo iemiesošanos sakārtoti no jaunākajiem gadījumiem, ko esmu uzkrājis desmit gadu laikā. Sākotnēji mani izbrīnīja tas, ka iz­nāca darboties ar cilvēkiem, kas ļoti skaidri atcerējās savas dvēseles dzīves epizodes laika posmos starp ļoti attālinātām dzīvēm, nevis pēc nesenām iepriekšējām dzīvēm. Turklāt tā vai cita iemesla dēļ neviens I0 nevarēja atcerēties secībā un pilnīgi visu savas dvēseles darbību dvēseļu pasaulē. Mani pacienti atcerējās dažus aspektus no savas garīgās dzīves diezgan spilgti, kamēr citas jomas bija viņiem neskaidras. Tādējādi pat divdesmit deviņos gadījumos, kas minēti šajā grāmatā bija grūti pilnā apjomā apkopot visu manis savākto informāciju par garīgo pasauli. Tāpēc dažas nodaļas vēl bez noradītiem divdesmit deviņu gadījumu aprakstiem satur detaļas no daudziem citiem seansiem.

Iespējams, dažos gadījumos lasītājs uzskatīs manus jautājumus par pārlieku uzstājīgiem. Kad IO atrodas hipnozē, viņš jātur noteiktās sliedēs. Darbā ar dvēseļu pasauli prasības ir augstākas nekā pie atgriešanās iepriekšējā dzīvē, Parasti IO, atrodoties transā, sliecas atļaut savas dvēseles prātam klaiņot visur, vērojot dažādas interesantas ainas un bildes. Lāgiem pacientiem gribas,

lai pārtraucu izprašņāšanu un atļauju viņiem vienkārši baudīt iepriekšējo pieredzi un dvēseles pārdzīvojumus, nenovirzoties uz pārrunām. Cenšos būt maigs un neturēties pie pārāk stingrām seansa uzbūves robežām, bet vienmēr katram izpētes objektam ir tikai viens seanss, kas ilgst trīs stundas, un pa šo laiku viņš var aiziet pārāk tālu. Cilvēki spēj veikt lielus attālumus un nemācēs atgriezties, ja izlaidīs mani no acīm.

Pietiek paskatīties uz izbrīna izteiksmi pacienta sejā, kad seanss beidzas. Tiem, kam patiešām bijusi iespēja pārliecināties par savu nemirstību, dzimst jauna, dziļa sevis izpratne un rodas jauni spēki. Pirms izvest izpētes objektus no hipnozes stāvokļa, bieži ielieku viņos posthipnotisko atmiņu. Apzinīgi pārvaldot zināšanas par savas dvēseles dzīvi dvēseļu pasaulē un par tās fizisko esību uz Zemes un citām planētām, šie cilvēki iegūst ļoti spēcīgu savas attīstības virziena izjūtu un enerģiju turpmākai dzīvei.

Galu galā man jāteic: tas, ko jūs tagad izlasīsiet, var jūs šokēt, sagraujot jūsu priekšstatu par nāvi. Šeit izklāstītais mate­riāls var būt pretrunā ar jūsu filozofiski reliģiskajiem uzskatiem. Daži lasītāji šeit atradīs apstiprinājumu savām idejām un viedok­lim. Turpretī citiem informācija, kas parādīta šajos gadījumos, šķitīs vien subjektīvi notikumi, kas atgādina zinātniski fantas­tiskus stāstus. Lai kādi būtu jūsu uzskati, ceru, ka aizdomāsities par to, kāda nozīme šai zinībai var būt visai cilvēcei tajā gadījumā, ja liecības, ko devuši mani izpētes objekti par dzīvi pēc nāves, ir precīzas.

Fragments no M.Ņūtona grāmatas “Dvēseļu ceļojums”