Vislabākā pieeja mutisko un rakstisko garīgo mācību saņemšanai ir „dzirdēt, secināt un pieredzēt”. Tas nozīmē, ka ar prātu jāsaprot, kas tiek teikts, jāsecina, kas ar to domāts, un tad praktiski jāparedz dzirdētais. Ja mācības apgūst šādā veidā, zināšanu ieguves process ir nepārtraukts un neizsīkstošs, bet, ja tas noslēdzas ar saprašanu, iegūtā informācija var kļūt par šķērsli praktiskai pieredzei.
Ja reiz runājam par klausīšanos un mācību saņemšanu, labs māceklis ir kā ar līmi noklāta siena – ja pret to met zāles stiebrus, tie pielīp. Slikts māceklis ir kā sausa siena – viss, ko met pret to, noslīd zemē. Saņemtās mācības nedrīkst pazaudēt vai bezmērķīgi izšķiest. Māceklim jāsaglabā zināšanas prātā un jāizmanto tās. Mācības, kas netiek cauraustas ar izpratni, ir kā zāle, kas mesta pret sausu sienu, – tā noslīd zemē un tiek aizmirsta.
Izdarīt secinājumus par mācību ir kā ieslēgt gaismu tumšā istabā – viss apslēptais kļūst redzams. Tā ir „ahā!” izjūta, kad, atrodot kopsakarības, atsevišķās zināšanas iegūst jēgu. Tas ir kas vairāk par konceptuālu izpratni –tās ir patiesības, ko zinām, nevis patiesības, par kurām esam dzirdējuši. Piemēram, ja mums pastāsta, ka istabā ir divi spilveni –dzeltens un sarkans-, mēs esam ieguvuši zināšanas par to, kas ir istabā, bet, ja istabā ir tumšs, mēs nevaram noteikt, kurš spilvens ir sarkans un kurš- dzeltens. Izdarīt secinājumus par mācību nozīmi ir kā ieslēgt gaismu – mēs tieši iepazīstam sarkano un dzelteno. Tā mācība vairs nav kaut kas tikai atkārtojams, tā kļūst par daļu no mums.
Praktiski pieredzēt nozīmē pārvērst ar prātu aptvertas un apdomātas zināšanas tiešā pieredzē. Tas ir kā pagaršot sāli. Varam par to runāt, varam saprast tā ķīmisko sastāvu un tā tālāk, bet tieši pieredzēt sāli varam tikai tad, ja to pagaršojam. Šo pieredzi nevar aptvert ar prātu vai izteikt vārdos. Ja cenšamies to izskaidrot kādam, kurš nekad sāli nav pagaršojis, tas nespēs saprast, ko tieši esam pieredzējuši. Turpretī-ja stāstam par sāli kādam, kurš to jau ir pieredzējis, mēs abi zinām, par ko ir runa. Tāpat ir ar mācībām. Tās apgūst šādi: noklausieties vai izlasiet, pārdomājiet, seciniet to nozīmi un atrodiet to tiešā pieredzē.
Lai jēlas ādas padarītu mīkstas, Tibetā tās tiek noliktas saulē un ierīvētas ar sviestu. Praktizētājs ir kā jauna āda – cieta un neelastīga, ar šauriem uzskatiem un konceptuālu stīvumu. Mācība (Dharma) ir kā sviests, kas ierīvēts praksē, savukārt saule ir kā tieša pieredze; kad māceklis iegūst abus, viņš kļūst mīksts un padevīgs. Bet jāņem vērā, ka sviests ādas maisos tiek arī glabāts. Ja to atstāj tur uz vairākiem gadiem, maisa āda kļūst cieta kā koks, un nekāds sviesta daudzums to vairs nespēj mīkstināt. Cilvēks, kurš daudzus gadus mācās tikai ar prātu, bet maz praktizē, ir kā cieta āda. Mācības spēj mīkstināt nezināšanas cieto ādu, bet, ja zināšanas tiek noglabātas prātā, taču netiek ierīvētas ar praksi un sasildītas ar tiešu pieredzi, cilvēks intelektuālās izpratnes dēļ var kļūst stīvs un ciets. Tad jaunas mācības nemīkstinās viņu, nespēs iekļūt prātā un mainīt to. Mums jācenšas neuzkrāt zināšanas tikai kā konceptuālu izpratni, lai tās nekļūtu par šķērsli patiesām zināšanām. Mācības nav ideju kolekcionēšana, bet gan ceļš, kuru mērot.
Informācijas avots: Tenzins Vagjāls Rinpoče Tibetas miega un sapņu grāmata, Apgāds Lietusdārzs, no angļu valodas tulkojis Kristaps Šoriņš, 2011
Attēls: Devianart Reicheran
