Mazliet no vēstures
Ājurvēda šajos laikos cilvēcei ir vērtīga dāvana. Vairāk nekā 4000 gadu pirms Kristus ājurvēdiskas metodes ir pielietotas Indijā, Tibetā, Šrilankā un Indonēzijā. Taču aplami apgalvot, ka ir konkrēts ājurvēdas dzimšanas datums, jo šī mācība ir dabas gudrība, kas vienmēr vairāk vai mazāk ir bijusi pieejama. Ājurvēda nav izgudrota pie rakstāmgalda vai laboratorijā – tā ir gudrība, ko uztvēruši un izpratuši augsti attīstīti cilvēki jeb riši. Dziļas un skaidras meditācijas stāvoklī viņi secinājuši, ka ir sakarības starp cilvēku un viņa apkārtni, mikro- un makrokosmosu.
Daudzus gadsimtus šīs zināšanas nodotas tālāk mutvārdu veidā, nereti poētiskās vārsmās. Tā tas turpinās joprojām. Kad Dr. Debkalai Bandhari, vienai no mūsu Nepālas ārstiem, uzdevu jautājumus, viņa vispirms dzidrā balsī melodiski noskaitīja vārsmas sanskritu valodā un pēc tam iztulkoja angliski. Tā ir iespaidīga un pazemīga apmācību metode, kas mielo gan sirdi, gan prātu.
Līdz 19. gadsimtam ājurvēda bija Indijas galvenā veselības aprūpes sistēma – dabiska un bagāta zināšanu tradīcija, kas izpaudās kā profilaktiski pasākumi un veselības aprūpe. Jau imperatora Ašokas laikā, apmēram 200 gadu pirms Kristus, tika izglītoti ārsti un viņu palīgi – medmāsas. Tika uzceltas daudzas slimnīcas un izveidoti ārstniecisko augu dārzi. Ājurvēda izplatījās daudzās kultūrās, gan rietumu, gan austrumu virzienā. Kā senie grieķi, romieši un persieši, tā arī ķīnieši no šim zināšanām smēlās iedvesmu.
Ekonomiskas intereses apspiež senu kultūras mantojumu
Kad eiropieši sāka iekarot Āziju, viņi ievērojami pārveidoja vietējās kultūras tradīcijas. 1833. gadā britu uzņēmums Austrumindijas kompānija pat piespieda indiešu tautu slēgt visas ājurvēdiskās skolas. To vietā angļi Kalkutā atvēra pirmo rietumniecisko universitāti. Pārliecība par cilvēku kā nedalītu veselumu tika aizstāta ar daudz ierobežojošāku un fragmentārisku uzskatu.
Vietējā kultūra, īpaši pilsētās, tika apspiesta vairākās jomās. Pilsētās ājurvēdas ārstiem aizliedza turpināt darbu un vērtīgos dokumentus sadedzināja. Daudzi ārsti pārcēlās uz laukiem un tur, pateicoties mutvārdu tradīcijai, augsta līmeņa medicīniskās zināšanas tika saudzīgi glabātas – par spīti britu mēģinājumiem tās iznīdēt. Paradoksāli, ka tieši Rietumos dzīvojošās tautas mūsdienās ir ieinteresētas šajā dokumentācijā!
Nezināšana, augstprātība un pazemības trūkums, ko eiropieši izrādīja toreiz, tagad viņiem izmaksā lielu naudu. Ja nebūtu noticis iebrukums no Rietumiem (pirms tam arī musulmaņu iebrukums), Āzijas kontinents būtu sasniedzis savas augsti attīstītās kultūras uzplaukuma virsotni. Iespējams, viņi būtu izvairījušies no iedzīvotāju skaita straujā pieauguma un materiālās nabadzības, kā arī no zemā veselības līmeņa. Ājurvēdā ietilpst arī zināšanas par dabiskām ģimenes plānošanas metodēm un cieņu pret dabu.
Ājurvēda tiek atdzīvināta un laipni uzņemta arī Rietumu pasaulē
Gadsimtu gaitā ājurvēda ir izgājusi daudzus attīstības posmus. Patlaban, šķiet, tā piedzīvo nākamo – tai dota iespēja apvienoties ai- rietumnieciskām veselības formām. Piemēram, Vācijā dažādas klīnikas ar labiem panākumiem pielieto ājur-vēdiskas ārstniecības metodes. Pēdējo desmit gadu laikā Indijas un Nepālas valdības pēc savas iniciatīvas ir sākušas atdzīvināt ājurvēdu. Tibetā atrasti ļoti vērtīgi manuskripti, kas, par laimi, 19. gadsimtā netika sadedzināti. Ājurvēdas izdzīvošana cauri laiku griežiem parāda, cik tā ir vienota savā veselumā, kvalitatīva un spēcīga. Mūsdienās ājurvēdu arvien vairāk izmanto tieši Rietumu pasaulē, kur pieaug gan prasība pēc papildinošām dabiskām metodēm, gan arī interese par tām.
Ceļojot pa Nepālu un meklējot sākotnējās un universālās zināšanas, mūs uzņēma pārsteidzoši sirsnīgi. Mājās pie kāda ārsta, kur bijām ielūgti, atradās vairāki lieli skapji, pilni ar seniem, no iznīcināšanas paglābtiem dokumentiem. Šajā ģimenē ājurvēda ir mantota no paaudzes paaudzē, 700 gadu garumā! Kāda vācu ārste, ko tur sastapām, stāstīja, ka viņa spējusi sekmīgi palīdzēt vairākiem pacientiem Vācijā, pateicoties Nepālā gūtajām zināšanām un ārstnieciskajiem augiem.
Profesors L. M. Singhs no Nepālas valdības ir saņēmis ļoti svarīgu uzdevumu – sakārtot vecākā gadagājuma ājurvēdas ārstu pieredzi. Kad viņu satikām, profesors bija devies pensijā un beidzis savu darbu Varanasi Universitātē, kur ilgus gadus strādāja un pasniedza ājurvēdu. L. M. Singhs vairākkārt ir aicināts pasniegt ājurvēdu ārstiem un farmaceitiem Eiropā un Amerikā. 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā Indijā bija apmēram 50 universitātes ar īpašu ājurvēdas katedru, kā arī ap simt koledžu, kas pievienotas šīm katedrām. Ājurvēda tiek mācīta arvien vairāk.
Klasiskā literatūra joprojām aktuāla
Pazīstamākie literārie darbi, kas saglabājušies cauri laikiem, ir indiešu Caraka (Charaka) Samhita un Sušruta (Sushruta) Samhita, kas datēti ap 1000.-600. gadu pirms Kristus. Pirmais aptver iekšķīgo medicīnu, savukārt otrā darba autoru uzskata par ķirurģijas pamatlicēju. Starp citu, Sušruta aprakstījis gan instrumentu izskatu, gan ķirurģiskās ārstēšanas metodes. Tā ir apjomīga literatūra! Aštanga Ridajam (Asthanga Hridayam) vēlāka laika materiāls, datēts ap 1000. gadu pēc Kristus. Nepālā uziets vērtīgs izdevums -Kašjapa (Kasyapa) Samhita, datēts ap 1100.- 1200. gadu pēc Kristus.
Čaraka par ājurvēdu
Zinātne, kas apraksta to, kas ir piemērots un kas nav piemērots, kāda ir laimīga un kāda nav laimīga dzīve un dzīves apstākļi, un kas sniedz vadlīnijas būtiskajam, respektīvi, nebūtiskajam gara mūža nodzīvošanai, un aptver visu par dzīvi, saucas ājurvēda.
Hita hitam sukham dukham ayustasya hita hitam manam ca tacca yatroktam ayurvedar ca ucayate
Avots: Maivures Stīgengrienas grāmatu fragmenti
Attēli freepik
