Budisma varenība, ta loma pasaules kultūrā, tā tikumisko ideālu cildenums ir nenoliedzami. Budisma pamatideja pasludina, ka cilvēks ieņem īpašu, izcilu vietu visu dzīvo būtņu, arī dievu, hierarhijā. Vienīgi cilvēks spēj izrauties no nebeidzamo pārvērtību ķēdes un sasniegt nirvānu (pilnīgu atbrīvošanos no kaislībām), tas ir, kļūt par Budu. Bet atrašanās nirvānā nebūt nenozīmē bezdarbību. Tieši pretēji, tā ir augstākās aktivitātes un garīgās enerģijas izpausme, kad tās vairs nesaista pieķeršanās nenozīmīgām lietām.
Tālāk citēti fragmenti no Dhammapadas («Likuma pēdām»); tas ir ievērojams paša Gautamas Budas izteikumu krājums, kas sastādīts III — IV gadsimtā pirms Kristus dzimšanas.
«Viņš mani apvainoja, viņš man iesita, viņš mani pieveica, viņš mani aplaupīja.» Tajos, kas sevī perina šādas domas, naids nebeidzas.
Jo šajā pasaulē naidu nekad nepārtrauc naids, bet to pārtrauc naida trūkums. Tāda ir mūžīgā dhamma.
Kurš dzīvo baudu apcerēs, tas ir neapvaldīts jūtās, negausīgs ēšanā, ir slinks un neizlēmīgs, — tieši viņu satriec Māra, tāpat kā virpulis -— bezspēcīgu koku.
Kā mājā ar sliktu jumtu sūcas lietus, tā slikti attīstītā prātā iesūcas iekāre.
Nopietnība ir ceļš uz nemirstību. Vieglprātība — ceļš uz nāvi. Nopietnie nemirst. Vieglprātīgie līdzinās miroņiem.
Skaidri to saprazdami, gudrie ir nopietni, nopietnībā viņi rod prieku. Viņus priecē cēlais.
Tumsonīgi, nesaprātīgi cilvēki ir sliecīgi uz vieglprātību. Gudrais nopietnību glabā kā vērtīgu dārgumu.
Vairieties no vieglprātības, kaislībām un baudām, jo tikai nopietnais un saprātīgais sasniedz lielu laimi.
Trīcošu un drebošu, viegli ievainojamu un grūti noturamu domu gudrais vada kā strēlnieks bultu.
Tikko noturamas, nestabilas un grīļīgas domas savaldīšana ir labs darbs. Savaldīta doma aizved pie laimes.
Ak vai! Šis ķermenis — atstumts, nejūtīgs un bezvērtīgs kā bluķis —uz zemes nedzīvos ilgi.
Labi pateikts cilvēka vārds, kuram viņš neseko, ir tikpat neauglīgs kā skaists zieds ar jauku krāsu, bet bez smaržas.
Ziedu aromāts neizplatās pret vēju, tāpat arī sandalkoka, tagaras vai jasmīna smarža. Turpretī tikumīgo aromāts izplatās ari pret vēju. Labs cilvēks iekļūst visās vietās.
Ja ceļotājs nesatiek sev līdzīgu vai labāku, lai viņš stiprinās vientulībā: ar muļķi draudzība nav iespējama.
Muļķis, kas apzinās savu muļķību, jau ar to vien ir gudrs, bet muļķis, kas iedomājas, ka ir gudrs, patiešām, kā saka, ir muļķis.
Neapveltīti ar saprātu, muļķi ar sevi izrīkojas kā ar ienaidniekiem, darot ļaunumu, kas nes rūgtus augļus.
Kad muļķis sev par nelaimi apgūst zināšanas, tās iznīcina viņa laimīgo lozi, sadauzot viņam galvu.
Ja kāds sastaps gudro, kas norāda uz trūkumiem un nosoda tos, lai viņš seko šim gudrajam kā cilvēkam, kurš norādīs dārgumu slēptuvi. Labāk, nevis sliktāk, būs tam, kas viņam sekos.
Lai neviens nesatiekas ar sliktiem draugiem, lai neviens nesatiekas ar zemiskiem cilvēkiem. Tiecieties ar labiem draugiem, tiecieties ar cēlsirdīgiem cilvēkiem.
Kanālu būvētāji palaiž ūdeni, strēlnieki pakļauj sev bultu, namdari pakļauj sev koku, gudrie savalda paši sevi.
Kā vējš nespēj izkustināt stipru klinti, tā gudros nespēj ietekmēt zaimi un uzslavas.
Vienīgi daži cilvēki sasniedz pretējo krastu. Pārējie tikai drūzmējas šajā krastā.
Viens lietderīgs vārds, kura izdzirdēšana vieš mieru, ir labāks par tūkstoš runām, kas sastāv no bezvērtīgiem vārdiem.
Ja viens cīņā tūkstoškārt pieveiktu tūkstoti cilvēku, bet otrs uzvarētu vien sevi, tad tieši šis otrais būtu lielākais uzvarētājs cīņā.
Patiesi, uzvara, ko pār sevi guvis cilvēks, kas dzīvo pastāvīgā pieticībā, sevi apvaldījis, ir labāka nekā uzvara pār citiem cilvēkiem.
Tam, kas ir goddevīgs un vienmēr ar cieņu izturas pret veciem cilvēkiem, pieaug četras dhammas: dzīve, skaistums, laime un spēks.
Tikumīga un pašapcerē iegrimuša cilvēka mūža viena diena ir labāka par netikla un izlaidīga cilvēka simtgadu eksistenci.
Lai viņš steidzas darīt labu; lai viņš attur savu prātu no ļauna. Jo tā cilvēka prāts, kurš nesteidzas darīt labu, apmierinājumu rod ļaunumā.
Pat ja cilvēks ir izdarījis ļaunu, lai viņš to nedara atkal un atkal, lai uz tā nebalsta savus nodomus. Ļaunuma krāšana ir bēdīga lieta.
Nedomā vieglprātīgi par ļaunumu: “Tas neatnāks pie manis.” Arī krūze taču piepildās no pilieniem. Muļķis piepildās ar ļaunumu, pat pamazām to uzkrājot.
Ja roka nav ievainota, tad rokā var nest indi. Inde nenodarīs ļaunumu neievainotajam. Kas pats nedara ļaunu, tas nav pakļauts ļaunumam.
Ne debesīs, ne okeāna dzelmē, ne kalnu aizās neatradīsies uz zemes tāda vieta, kur dzīvojošo nepieveiktu nāve.
Visi dreb soda priekšā, visi baidās no nāves — nolieciet sevi otra vietā, nedrīkst ne nogalināt, ne kūdīt uz slepkavību.
Kas, meklējot sev laimi, liek ciest citām radībām, kuras arī vēlas laimi, tas pēc nāves neiemantos laimi.
Ka gans ar nūju dzen govis uz ganībām, tā vecums un nāve dzen dzīvo radību dzīvi.
Mazzinīgs cilvēks noveco kā vērsis: viņam pieaug muskuļi, turpretī zināšanas nepieaug.
Darīt sliktus un sev kaitīgus darbus ir viegli. Turpretī to, kas ir labs un noderīgs, darīt ir ārkārtīgi grūti.
Kas ar labu darbu izpērk nodarīto ļaunumu, tas apgaismo šo pasauli kā no mākoņiem izniris mēness.
Patiesi, skopie nenokļūst dievu pasaulē; muļķi tiešām necildina dāvanas. Turpretī gudrais dodot priecājas: tādējādi taču viņš gūst laimi citā pasaulē.
Ļaunuma nedarīšana, laba sasniegšana, sava prāta attīrīšana — tāda ir apskaidroto mācība.
Pat zelta monētu birums neremdinās kaislības. Gudrs ir tas, kurš zina: kaislības ir sāpīgas un dod maz prieka.
Cilvēki, kurus nomāc bailes, visur meklē slēptuvi; kalnos, mežos, birzī, kapenēs.
Grūti atrast cēlsirdīgu cilvēku; ne visur tāds piedzimst. Bet kur tāds gudrais piedzimst, tur plaukst laimīga dzimta.
Uzvara rada naidu; uzvarētais dzīvo bēdās. Laimē dzīvo mierīgais, kas ir atteicies no uzvaras un sakāves.
Patīkami skatīties uz cēlsirdīgajiem; būt viņu sabiedrībā ir labi. Lai vienmēr ir laimīgs tas, kurš neredz muļķus.
Kas nododas kņadai, nevis pārdomām, aizmirst mērķi un ķeras pie baudām, tas apskauž to, kurš gremdējas sevī.
Lai viņš pieveic dusmīgo ar dusmu trūkumu, ļauno — ar labo, lai viņš skopo pieveic ar dāsnumu, meli — ar patiesību.
Runā patiesību, neļaujies dusmām: ja tev lūdz, kaut arī nedaudz, — dod. Ar šo triju nosacījumu palīdzību var tuvināties dieviem.
Nav bijis, nebūs un arī tagad nav tāda cilvēka, kurš būtu pelnījis tikai nosodījumu vai tikai uzslavu.
Pakāpeniski, mazpamazām, laiku pa laikam gudrajam ir jānokrata no sevis dubļi ka sudrablietu meistaram — sudrabs.
Viegli dzīvot tam, kas ir nekaunīgs kā vārna, rupjš, uzmācīgs, nesaprātīgs, samaitāts.
Bet grūti dzīvot tam, kurš ir pieticīgs, kurš vienmēr meklē tīro, kurš ir objektīvs, aukstasinīgs, tālredzīgs, kura dzīve ir tīra.
Nav uguns, kas līdzinātos kaislei, nav spazmas, kas līdzinātos dusmām, nav tīkla, kas līdzinātos apmānam, nav upes, kas līdzinātos vēlmēm.»
