Divi jauni jātnieki bieži strīdējās, kurš kuru panāks. Uzvarēja te viens te otrs. – Darīsim tā, – teica pirmais jātnieks, slēgsim derības otrādi. Uzvarēs nevis tas, kura zirgs pirmais nonāks pie mērķa, bet gan tas, kura zirgs būs pēdējais. – Piekrītu atbildēja otrs jātnieks. Abi izjāja uz klajuma. Sanāca skatītāju pūlis: visiem gribējās redzēt šīs sacensības. Kāds vecs vīrs, sizdams plaukstas, sāka skaitīt: – Viens!…Divi!…Trīs!… Strīdnieki, protams nekustējās ne no vietas. Skatītāji smējās un sprieda, ka šādas derības nekam neder, jo strīdnieki stāvēs uz vietas, kā saka, līdz pasaules galam. Tad pie pūļa pienāca sirms vīrs, kurš savā mūžā bija skatījis visvisādus brīnumus. – Par ko strīdaties? – viņš vaicāja. Un viņam izstāstija. – Eh, jūs! – sacīja sirmgalvis. – Es iečukstēšu ausī ko tādu, ka abi aizdrāzīsies kā degoši. Un tiešām! Sirmgalvis piegāja pie jātniekiem, pateica kaut ko, un pēc brīža tie jau auļoja, cenzdamies viens otru apdzīt. Derībās tomēr uzvarēja tas, kura zirgs atpalika.
Ko teica sirmgalvis?
