Ir brīnišķīgi piedzīvot lielu veiksmju un liela prieka dienas, un grūtas ir tās, kad ciesta neveiksme. Taču vairums mūsu mūža dienu mēdz būt drīzāk parastas – ne pārlieku labas, ne pārlieku sliktas. Tāpēc tieši parastās dienās centieties atbalstīt savu otro pusīti visādos parastos veidos – tas ļaus jums savu attiecību ēkas ķieģelīšus sacementēt jo cieši.
Bils un Kellija kopā audzina jau piecus bērnus; viņi dzīvo 250 akru lielā fermā, kura reiz piederējusi Bila tēvam.
Lauksaimnieka darba dzīves stress, lielās izmaksas un mazie ienākumi darīja savu: Bils bieži staigāja apkārt īgns un dažreiz ne par šo, ne par to izplūda dusmās.
“Es varēju uzsprāgt par tīrajiem sīkumiem,” viņš stāsta. “Ja kaut ko neatradu noliktu savā vietā, tas mani tracināja. Ja kaut kas nebija laikā izdarīts, tas mani tracināja.”
Līdzīgi daudziem lauku cilvēkiem, Bils nebija radis lūgt palīdzību. Viņš jutās lepns un neatkarīgs un domāja, ka pats vienmēr spēs tikt galā ar savām problēmām. Līdz zināmam laikam…
“Taču es mēdzu lūkoties laukā pa logu un domāt: kā lai tieku pie lielākas zemes platības, – tādas, kas ļautu nopelnīt pieklājīgu iztiku? Un es sapratu, ka tas ir neiespējami. Tad es izgāzu dusmas uz mājiniekiem.”
Vēlāk Bils iesaistījās Minesotas štata programmā, kas sākumā aprobežojās ar konsultācijām lauksaimniecības jautājumos, bet vēlāk arī sniedza psiholoģisku palīdzību stresa māktiem fermeriem.
Bils apgalvo, ka tagad esot iemācījies, kā tikt ar stresu galā. “Es vairs neizplūstu dusmās kā agrāk. Ja arī mani kaut kas kaitina, es cenšos visu skatīt plašākā perspektīvā.”
Intervējot precētus pārus, kas daudzus gadus nodzīvojuši kopā, izrādījās, ka deviņi no desmit pāriem savu laulības dzīvi vērtēja nevis sakarā ar kopdzīves gaišākajām un tumšākajām dienām, bet gan no ikdienas viedokļa. (Appleton and Bohm, 2001)
Ph.Deivids Nīvens
